Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Zinājām, kurp ejam

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Pierakstījusi I. Kodore

13. janvāri no Vaboles ar kolhoza autobusu uz tautas manifestāciju Rīgā aizbrauca apmēram 25 cilvēki. 14. janvāra priekšvakarā mēs, visi kolhoza "Vabole" vīrieši, apspriedāmies par toreizējiem notikumiem Rīgā un nolēmām, ka brauksim. Pieteicās daudzi atbalstītāji, bet turpu devāmies pieci. Jāpiebilst, ka mēs nesaņēmām nekādus ieteikumus un pamudinājumus, bet gan braucām, brīvas gribas vadīti. Mūsu grupā bija Jānis Pabērzs, Jānis Ģipters, Voldemārs Saušs, Vitālijs Keišs un es. Braucu kopā ar Voldemāru, kurš, starp citu, bija arī mūsu mašīnas šoferis. Mašīnas kravas kastē atradās traktors, kurš bija ievietots tāpēc, lai būtu lielāks smagums un līdz ar to nodrošināta stabilitāte. Piekabē bija ielikti 4 betona bluķi, katrs 2 tonnas smags. Līdzi ņēmām arī malku (puspiekabi), to mums atvēlēja kolhoza vadība. Jāteic, ka kolhoza priekšsēdētājs mums nedz ļāva, nedz arī neļāva piedalīties barikāžu organizēšanā, viņš vienkārši saprata, ka nav vērts aizliegt cilvēkiem cīnīties diža mērķa labā — brīvības atgūšanā. Kolhozs "Vabole" mūs pat daļēji atbalstīja: izsniedza pārtiku. Civilās aizsardzības priekšnieks Pēteris Stikāns iedeva gāzmaskas, lai mēs tiktu kaut cik aizsargāti iespējamā gāzu uzbrukumā, kā arī vairākas medicīniskās aptieciņas. Ugunsdzēsēju priekšnieks Antons Rimicāns, kurš diemžēl jau pārkāpis mūžības slieksni, mums atvēlēja vismodernākos ugunsdzēšamos aparātus. Tas arī bija viss, ko ņēmām līdzi. Cik zinu, arī pārējie neko daudz līdzi neveda, kā vien apģērbu, pārtiku un apziņu, ka jāiztur līdz galam. Daudzi cilvēki ieradās plikām rokām, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, bet drīz vien tie tika pie visnepieciešamākajām lietām. Jo pārējie, kuriem bija vairāk līdzekļu, labprāt dalījās ar tiem, kuriem nebija nekā.

Mūs, latgaliešus, novirzīja uz televīzijas torņa pusi. Mūsu grupa dežurēja pie televīzijas torņa pirmajā rindā. Tā kā mēs bijām pieci, dežurējām pa divi uz maiņām, kuras garums aptuveni bija trīs diennaktis. Ar mani kopā atradās Voldemārs Saušs. Mūsu mašīnai, kā arī visām pārējām, nobloķējām bremzes, lai tās neslīdētu, tādējādi pieļaudamas rindas secīguma izjaukšanu.

Visu laiku klausījāmies radio, lai uzzinātu jaunākās ziņas par notikumu gaitu.

20. janvārī, kad televīzija ziņoja par omoniešu upuriem, man kļuva diezgan neomulīgi, es baiļojos par sevi un diviem cilvēkiem — Jāni Ģipteri un Jāni Pabērzu, kuri tajā dienā dežurēja pie televīzijas torņa. Jo mums visiem taču bija ģimenes.

Starp citu, braucot mēs pieļāvām iespēju, ka varam neatgriezties, zinājām, kurp ejam, bet kas cits ietu, ja ne mēs? Mana ģimene lēmumam braukt aizstāvēt Latviju nedz iebilda, nedz arī to atbalstīja, visi apzinājāmies risku, bet latvietim par dzīvību ir svarīgāka brīva zeme un svešinieku nesabradāts tautas gods.

Ja runā par apstākļiem, kādi valdīja Rīgā barikāžu laikā, jāteic, labākais bija tas, ka tur pastāvēja ļoti draudzīga atmosfēra, mēs dalījāmies ar citiem visā, kas mums bija, sadzīvojām kā viena ģimene. Ēdināšana tika organizēta no tuvākās ēdnīcas, medicīniskā palīdzība bija augstā līmenī. Iedzīvotāji, īpaši vecāka gadagājuma ļaudis, visu laiku nesa karstu tēju un kafiju. Mūsu mašīnu uzpildīja kādas mežrūpniecības saimniecība, degviela bija nepieciešama, lai mašīna visu laiku darbotos. Tas bija vienīgais siltums, kuru saņēmām, protams, ja neskaita cilvēku silto attieksmi. Līdzpaņemto malku atdevām tiem, kuri sildījās pie ugunskuriem. Lai izkliedētu drūmo sajūtu, visi dziedāja. Gaisotne patiesi bija īsti un nemāksloti draudzīga.

Palīdzību sniedza bez jebkādas atlīdzības. Tādu kopības izjūtu nebiju nekad vēl izjutis. Tauta savu tēvzemi aizstāvēja emocionāli, mums jau līdzi nebija nekādu ieroču. Mēs nebijām aicināti, bet katrs zinājām savu vietu un sapratām — ja būs bruņots uzbrukums, no mums pāri nekas nepaliks. Sajūta bija diezgan drūma, par rītdienu nebija ne jausmas.

Redzēju, kā daži cilvēki, protestēdami pret komunistiskās partijas attieksmi, dedzināja karaklausības apliecības, atsevišķi cilvēki pat iznīcināja pases. Ar sašutumu atceros vēlākās baumas, ka barikāžu dalībnieki esot ieradušies alkohola reibumā, es pats neko tamlīdzīgu nebiju redzējis.

Mēs toreiz braucām ar tādu domu — lai cik ir grūti, kādreiz būs labāk, mēs pat domās nepieļāvām, ka valsti piemeklēs pašreizējā situācija. Toreiz mēs sapratām, ka būs smagi, tomēr cerējām, ka reiz būs labāk. Es domāju, ja būtu zinājuši, kā dzīvosim šodien, daudzi cilvēki nemaz nepiedalītos.

Laiks ir pagājis, sīkumi aizmirsti. Saprotu, ka varēju rakstiski piefiksēt kādas nozīmīgas detaļas, bet toreiz mēs nepiegriezām vērību šādām lietām. Mēs cīnījāmies par savas tautas tagadni, lai nākotnē tā ieraudzītu brīvu, neatkarīgu valsti. Tagad, kad esam brīvi, varam tikai pabrīnīties par toreizējo tautas vienotību. Jo tādas, kāda tā bija toreiz, vairs nebūs nekad...

 

Pierakstījusi  I. Kodore