9 362
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
Set original images
|Source file=paja1988n014_004_01
}}
{{Source image|articles/071/974/071974.jpg}}
{{About topic|Daugavpils teātris}}
{{About topic|Latgales problēmas, Latgaliešu Kultūras biedrība, teātris, valoda}}
'''1987. gada nogalē redakcijas pastā sakrājās apjomīga kaudzīte vēstuļu ar lasītāju atsauksmēm uz šīm publikācijām. Ielūkosimies dažās no tām! (Lai diskusija nevajadzīgi nesazarotos, malā atliksim tās, kurās apcerēta Latgales profesionālā teātra atrašanās vieta — Daugavpilī vai varbūt Rēzeknē. Paturēsim prātā, ka studentu vēstulē izvirzītie jautājumi attiecas uz Daugavpili!)'''
<p style="text-align: center;"> ***</p>
Domāju, ka izteikšu ne tikai savu, bet arī vairāku citu teātra cienītāju vēlēšanos — lai drīzāk atsāktu darbu Daugavpils latviešu teātris.
<p style="text-align: right;">'''V. TEIVĀNS'''</p><p style="text-align: right;">Koknesē</p><p style="text-align: center;">***</p>
<br/> Raksts «Vai Daugavpilī būs latviešu teātris?» pamudināja mani jums rakstīt. Centīšos būt konkrēts.
Latviešu teātris ir nepieciešams. Argumenti:
Gribētos, lai «Padomju Jaunatne» savās publikācijās skartu šos jautājumus.
<p style="text-align: right;">'''RIHARDS GERTS'''</p><p style="text-align: right;">Daugavpilī</p><p style="text-align: center;">***</p>
<br/>Pašlaik esmu LLA Veterinārijas fakultātes studente, bet dzimusi un augusi Daugavpilī. Tāpēc ar lielu kāri metos lasīt rakstu «Vai Daugavpilī būs latviešu teātris?». Lasīju ar mazu cerībiņu, ka — varbūt beidzot.
Mana istabas biedrene no Liepājas rajona uzreiz teica: «Ko nu Daugavpilī. Jums jau nav neviena latvieša, kas spēlē!»
Man kauns par savu pilsētu, ka mēs esam tik nabagi latviešu kultūras ziņā. Tāpēc ļoti gribētos, lai arī mums pašiem būtu savs teātris. Īsts teātris, kurā, aizbraucot mājās, varētu noskatīties kādu izrādi.
<p style="text-align: right;">'''INESE PILSKALNE'''</p><p style="text-align: center; "><br/>***</p>
Ar satraukumu izlasīju rakstu «Vai Daugavpilī būs latviešu teātris?». Vai tiešām vēl pastāv jautājums: būt teātrim vai nebūt?
V. Maculēvičs taču ir ļoti spējīgs režisors, ko pierādījis ar saviem iestudējumiem, no kuriem daudzi ir līdzvērtīgi Rīgas teātru uzvedumiem. Nepieciešamas arī lugas mūsu bērniem, lai palīdzētu pilnveidot mūsu dzimto valodu, bet krievu bērniem palīdzētu apgūt latviešu valodu un iepazīt latviešu kultūru.
<p style="text-align: right;">'''A. KAŠA,'''</p><p style="text-align: right;">ārste</p><p style="text-align: center;">***</p>
<br/>'''Daugavpilij — teātri'''
Es biju teātra cilvēks. Tā manā bērnībā dēvēja tos, kuri jaunu iestudējumu gaidīja kā lielus svētkus, kuri katru izrādi apmeklēja divas trīs reizes. Mani ģimenes locekļi, skolotāji, klasesbiedri, mēs visi bijām teātra cilvēki. Tajā tālajā laikā, kad Daugavpilī, mūsu pilsētā, bija latviešu teātris. Pēc izrādēm mēs dzīvi pārrunājām redzēto. Mājās, klasēs, skolotāju istabā. Teātris, tas bija lielais brīnums, kas mūs turēja savā varā. Mēs pazinām un mīlējām savus aktierus, lepojāmies ar labo teātra zāli.
Mūsu bērni (un ne tikai bērni vien), skolu pabeiguši, no pilsētas aizbrauc. Un neatgriežas vairs. Uz Daugavpili norīkotie jaunie latviešu speciālisti, nostrādājuši obligātos gadus, sāk apklausīties pēc darba kaut kur tuvāk Rīgai. Vairāki daugavpilieši apmainījuši dzīvokļus un pārcēlušies uz Valmieru. Uz mazo Valmieru, ko dažādu iespēju ziņā grūti salīdzināt ar Daugavpili. Jā, bet Valmierā ir teātris, viņi saka. Ir vajadzīgs teātris, un tika solīts, ka būs. Mēs gaidām. Gaidām ļoti. Daugavpilieši, krāslavieši, ilūkstieši, eglainieši, bebrenieši, vabolieši un daudzi citi, mēs visi gaidām atbraucam aktierus, jo gribam atkal no skatuves dzirdēt mūsu dzimtajā valodā runātus vārdus. Varbūt tad atgriezīsies mūsu bērni un necentīsies aizbraukt tie, kas te vēl mācās skolās un studē. Teātris, protams, nav galvenais faktors, kas nosaka izvēli, bet viens no galvenajiem gan.
<p style="text-align: right;">'''H. LIEPA'''</p><p style="text-align: right;">Daugavpilī</p><p style="text-align: center;">***</p>
<br/>'''«Bija tāds teātris…»'''
Ar šādu nosaukumu pirms pāris gadiem žurnāls «Karogs» publicēja bijušā Latgales teātra aktiera un režisora. LPSR nopelniem bagātā kultūras darbinieka Antona Varslavāna atmiņas par profesionālo teātri Rēzeknē — darbīgu, dzīvu kolektīvu, kurā veidojās un strādāja spožas personības, kurš bija un varēja būt arī turpmāk novada kultūras dzīves katalizators. Diemžēl no šī kultūrfakta šodien pāri ir palikusi vienīgi rezignēta, skumja frāze: «Bija tāds teātris…» Un neviļus nākas domāt par kultūrpolitiku mūsu republikā kopumā.
Es saprotu, ka mūsu republikas kultūras iestāžu materiālā bāze ir ļoti, ļoti nabadzīga, ka liekas nereāli gribēt vēl vienu teātri, ja brūk jau esošās republikas teātru ēkas. Ja iet bojā grāmatas Valsts bibliotēkā, ja poligrāfisko jaudu dēļ mēs nevaram izdot tās grāmatas, kas ir ļoti nepieciešamas. Es saprotu, ka ekonomistus saimniekotājus var tikai aizkaitināt poētiska spriedelēšana par kādu tur novada kultūras gaisotni. Bet es esmu pārliecināta, ka līdzekļus šiem mērķiem var atrast, ja ļoti, ļoti grib, ka Latvijas teātra mīļotāji neatteiktos sestdienas talkas ienākumus pārskaitīt Daugavpils teātra fondā, ka meklēt «lētāku» režisoru un samierināties ar kompromisa variantu Daugavpils kultūras nodaļai var izmaksāt krietni dārgāk.
<p style="text-align: right;">'''ANNA RANCĀNE'''</p><p style="text-align: center;">***</p>
<br/>'''Decembrī notikušajā Latvijas PSR Teātra biedrības kongresā Daugavpils Pedagoģiskā institūta studentiem un arī mūsu laikraksta lasītājiem atbildēja režisors Valentīns Maculēvičs:'''
— Kultūras ministrija lūdza mani uzņemties šo darbu. Ar biedra Ēlerta (Jaunatnes teātra direktora vietnieks — red.) palīdzību sākām strādāt pie nopietnas jaunā teātra izveidošanas programmas. Taču šis jautājums nobremzējās Kultūras ministrijas līmenī — nebija risinājuma. Par to atbildīga ir Kultūras ministrija.
