Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Teātris Daugavpilī? Esam — par!

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Aizvadītā gada 11. decembrī publicējām Daugavpils Pedagoģiskā institūta 95 studentu parakstīto atklāto vēstuli dzejniekam Jānim Peteram un režisoram Valentīnam Maculēvičam «Vai Daugavpilī būs latviešu teātris?». Turpat publicējām arī Latvijas PSR Kultūras ministrijas Teātru pārvaldes priekšnieka G. Treimaņa atbildi uz studentu vēstulē minētajiem jautājumiem.

Bet 23. decembra «Padomju Jaunatnē» viedokli par Latgales teātri pauda dzejnieks Jānis Peters.

1987. gada nogalē redakcijas pastā sakrājās apjomīga kaudzīte vēstuļu ar lasītāju atsauksmēm uz šīm publikācijām. Ielūkosimies dažās no tām! (Lai diskusija nevajadzīgi nesazarotos, malā atliksim tās, kurās apcerēta Latgales profesionālā teātra atrašanās vieta — Daugavpilī vai varbūt Rēzeknē. Paturēsim prātā, ka studentu vēstulē izvirzītie jautājumi attiecas uz Daugavpili!)

 ***

 

Daugavpils latviešu teātris iegājis manā un daudzu toreizējo jauniešu dzīvē kā neatņemama tās sastāvdaļa. Fakts, ka Daugavpilī, kur Tautas nama telpās ir izbūvētas speciālas teātra telpas, bet no 1963. gada profesionāls teātris nepastāv — ir ļoti bēdīgs, es teiktu — pat nožēlojams. Ja tiktu no jauna atvērts teātris, arī daļa Stučkas rajona iedzīvotāju, nerunājot nemaz par Jēkabpils vai Daugavpils rajonu, būtu aktīvi Daugavpils latviešu teātra apmeklētāji.

Domāju, ka izteikšu ne tikai savu, bet arī vairāku citu teātra cienītāju vēlēšanos — lai drīzāk atsāktu darbu Daugavpils latviešu teātris.

V. TEIVĀNS

Koknesē

***


 Raksts «Vai Daugavpilī būs latviešu teātris?» pamudināja mani jums rakstīt. Centīšos būt konkrēts.

Latviešu teātris ir nepieciešams. Argumenti:

— celtos vispārējais kultūras līmenis,

— augtu latviešu valodas popularitāte pilsētā,

— ar latviešu teātra atvēršanu sarosītos jau tā mazā Daugavpils latviešu sabiedrība,

— uz Daugavpili vairāk brauktu dzīvot jaunie latviešu tautības speciālisti, nemaz ne runājot par tiem, kuri šeit dzimuši un pēc augstskolu absolvēšanas necenšas atgriezties atpakaļ,

— ir gatava teātra ēka,

— skatītāji pulcētos arī no tuvākajiem lauku rajoniem.

Jautājums par latviešu teātra atvēršanu, pēc manām domām, labi papildina jautājumu,  kurš Dzejas dienās Daugavpilī arī tika uzdots cienījamajam dzejniekam Jānim Peteram: kad Daugavpili būs pilsētas avīze latviešu valodā? Cerams, ka tad arī tiktu atrisināts, manuprāt, sarežģītais jautājums par sarīkojumiem jaunatnei latviešu valodā (ar tiem nepieciešamo reklāmu, telpām, kultūras līmeni).

Gribētos, lai «Padomju Jaunatne» savās publikācijās skartu šos jautājumus.

RIHARDS GERTS

Daugavpilī

***


Pašlaik esmu LLA Veterinārijas fakultātes studente, bet dzimusi un augusi Daugavpilī. Tāpēc ar lielu kāri metos lasīt rakstu «Vai Daugavpilī būs latviešu teātris?». Lasīju ar mazu cerībiņu, ka — varbūt beidzot.

Mana istabas biedrene no Liepājas rajona uzreiz teica: «Ko nu Daugavpilī. Jums jau nav neviena latvieša, kas spēlē!»

Jā, latviešu mums ir ļoti maz. Bet tas nenozīmē, ka latviešu teātris mums nav vajadzīgs. Apkārt pilsētai vēl ir rajoni, un cilvēki ļoti labprāt brauc uz pilsētu uz latviešu koncertiem, teātru izrādēm. Un, galu galā, mums ir Pedagoģiskais institūts! Studenti ir lieli mākslas cienītāji. Te, Jelgavā, Akadēmijas aulā, regulāri koncertē ansambļi, teātra izrādes var redzēt pilsētas kultūras namā vai aizbraucot uz Rīgu. Bet kā ir Daugavpils studentiem?

Man kauns par savu pilsētu, ka mēs esam tik nabagi latviešu kultūras ziņā. Tāpēc ļoti gribētos, lai arī mums pašiem būtu savs teātris. Īsts teātris, kurā, aizbraucot mājās, varētu noskatīties kādu izrādi.

INESE PILSKALNE


***

Ar satraukumu izlasīju rakstu «Vai Daugavpilī būs latviešu teātris?». Vai tiešām vēl pastāv jautājums: būt teātrim vai nebūt?

Dzīvoju Daugavpilī no 1987. gada septembra — biju arī pārpildītajā kultūras nama zālē Dzejas dienu sarīkojumā, kur tika runāts par kultūras problēmām Daugavpilī. Atceros, ar kādu sirsnību zālē visi aplaudēja, kad dzejnieks Jānis Peters teica, ka Daugavpilī jābūt profesionālam latviešu teātrim. Iedzīvotāju skaita ziņā mūsu pilsēta taču ir otrajā vietā republikā. Ar ko gan mēs esam sliktāki par tiem, kas dzīvo Liepājā un Valmierā? Laikā, kopš dzīvoju Daugavpilī t. i., no septembra, šeit tikai vienu reizi viesojies Dailes teātris. Tiesa gan, estrādes koncertu ir bijis pietiekoši daudz. Vēl pa šo laiku trešo reizi notiek krievu teātru viesizrādes, bet, protams, ne jau labāko.

Līdz šim dzīvoju Tērvetes ciemā, kur par kultūras pasākumu trūkumu nevarēja žēloties. Gandrīz katru nedēļu tur bija viesizrādes vai koncerts, vai tikšanās ar mūsu aktieriem, rakstniekiem, nerunājot par vietēja rakstura pašdarbības koncertiem, kas notika regulāri.

Domāju, ka iedzīvotāju skaits, kuri gribētu apmeklēt teātri Daugavpilī, gan pašā pilsētā, gan tās apkārtnē būtu pietiekams. Pašreiz taču visām lauku saimniecībām ir autobusi, kas cilvēkus var atvest uz teātri. Un arī lauku cilvēkiem, tāpat kā studentiem, strādniekiem un inteliģencei, teātris ir vajadzīgs. Ne katram ir iespējas aizbraukt noskatīties teātra izrādi uz Rīgu.

V. Maculēvičs taču ir ļoti spējīgs režisors, ko pierādījis ar saviem iestudējumiem, no kuriem daudzi ir līdzvērtīgi Rīgas teātru uzvedumiem. Nepieciešamas arī lugas mūsu bērniem, lai palīdzētu pilnveidot mūsu dzimto valodu, bet krievu bērniem palīdzētu apgūt latviešu valodu un iepazīt latviešu kultūru.

A. KAŠA,

ārste

***


Daugavpilij — teātri

Es biju teātra cilvēks. Tā manā bērnībā dēvēja tos, kuri jaunu iestudējumu gaidīja kā lielus svētkus, kuri katru izrādi apmeklēja divas trīs reizes. Mani ģimenes locekļi, skolotāji, klasesbiedri, mēs visi bijām teātra cilvēki. Tajā tālajā laikā, kad Daugavpilī, mūsu pilsētā, bija latviešu teātris. Pēc izrādēm mēs dzīvi pārrunājām redzēto. Mājās, klasēs, skolotāju istabā. Teātris, tas bija lielais brīnums, kas mūs turēja savā varā. Mēs pazinām un mīlējām savus aktierus, lepojāmies ar labo teātra zāli.

Daudzas no mums, skolniecēm, loloja sapni par skatuves mākslu. Mēs spēlējām teātri skolas pašdarbībā, alkām piedalīties katrā uzvedumā. Par profesionālām aktrisēm kļuva gan tikai divas: Venta Vecumniece un Regīna Adgere. Viņas noteikti atceras, ko mums, daugavpiliešiem, nozīmēja teātris, tolaik cilvēkiem nenāca prātā bēgt prom no savas pilsētas, pūlēties iespraukties kādā no Rīgas namiem vai vismaz meklēt apmešanās vietu tās tuvumā. Uz Daugavpili atbrauca pedagogi, ierēdņi, virsnieki, ārsti. Un palika. Nemaz nerunājot par tiem, kas Daugavpilī dzimuši un auguši. Daugavpilī teātris darbojās arī kara apstākļos. Okupācijas nakts tumsā tas bija ugunskurs, pie kura nosalušie, izsalkušie, izmisušie nāca sildīties un pasmelties spēkus. Mums bija savs teātris arī piecdesmitajos gados. Latviešu trupa brauca viesizrādēs uz lauku klubiem un kultūras namiem, un arī laukos ienāca svētki.

Kad sešdesmitajos gados teātri likvidēja, mēs ticējām, ka tas tikai uz neilgu laiku. Bet nu jau gadu desmiti apkārt, taču teātra mūsu pilsētā joprojām nav. Krievu tautības iedzīvotāji kultūras deficītu neizjūt, jo pilsētas teātra telpās gandrīz nepārtraukti viesojas citu republiku krievu teātri. Bez tam pilsētā darbojas arī krievu Tautas teātris. Turpretim latviešu teātra viesizrādes notiek gaužām reti, un Centrālā kultūras nama latviešu drāmas ansamblis pirms dažiem gadiem izbeidza darbību, jo režisore pārgāja citā darbā.

Mūsu bērni (un ne tikai bērni vien), skolu pabeiguši, no pilsētas aizbrauc. Un neatgriežas vairs. Uz Daugavpili norīkotie jaunie latviešu speciālisti, nostrādājuši obligātos gadus, sāk apklausīties pēc darba kaut kur tuvāk Rīgai. Vairāki daugavpilieši apmainījuši dzīvokļus un pārcēlušies uz Valmieru. Uz mazo Valmieru, ko dažādu iespēju ziņā grūti salīdzināt ar Daugavpili. Jā, bet Valmierā ir teātris, viņi saka. Ir vajadzīgs teātris, un tika solīts, ka būs. Mēs gaidām. Gaidām ļoti. Daugavpilieši, krāslavieši, ilūkstieši, eglainieši, bebrenieši, vabolieši un daudzi citi, mēs visi gaidām atbraucam aktierus, jo gribam atkal no skatuves dzirdēt mūsu dzimtajā valodā runātus vārdus. Varbūt tad atgriezīsies mūsu bērni un necentīsies aizbraukt tie, kas te vēl mācās skolās un studē. Teātris, protams, nav galvenais faktors, kas nosaka izvēli, bet viens no galvenajiem gan.

H. LIEPA

Daugavpilī

***


«Bija tāds teātris…»

Ar šādu nosaukumu pirms pāris gadiem žurnāls «Karogs» publicēja bijušā Latgales teātra aktiera un režisora. LPSR nopelniem bagātā kultūras darbinieka Antona Varslavāna atmiņas par profesionālo teātri Rēzeknē — darbīgu, dzīvu kolektīvu, kurā veidojās un strādāja spožas personības, kurš bija un varēja būt arī turpmāk novada kultūras dzīves katalizators. Diemžēl no šī kultūrfakta šodien pāri ir palikusi vienīgi rezignēta, skumja frāze: «Bija tāds teātris…» Un neviļus nākas domāt par kultūrpolitiku mūsu republikā kopumā.

Kas vainīgs pie tā, ka vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu trešdaļa Latvijas teritorijas — Latgale — ir palikusi bez profesionāla teātra, ka novads, kuram ir bijis ilgus gadsimtus jāpārcieš kultūras bads, — sveštautu gubernatoru, baronu un tautas valodu nezinošu baznīckungu akceptēts; arī tagad ir spiests zaudēt savus talantus, pārvērst tos par svētku ciemiņiem ar neatmaksājama parāda sajūtu dvēselē, viņus var nosodīt, bet var arī saprast. Jo tika radīta tāda situācija, ka kultūras darbinieki ar augstāko izglītību Latgalē nebija vajadzīgi.

Šķiet, galvaspilsētas mākslas, literatūras un teātra aprindas ir iegrimušas savu sarežģīto augsta mākslinieciskuma problēmu risināšanā un nemaz neapzinās, ka tepat Latvijā ir rajoni, kur arī jauni cilvēki ne reizi nav redzējuši teātra izrādi, klausījušies simfoniskā orķestra koncertu, kuri nelasa «Literatūru un Mākslu». Radio, televīzija… Ir izveidojies īpašs cilvēka tips — televīzijas skatītājs, pasīvs vērotājs no malas, cilvēks, kurš negrib un neprot piedalīties. Diemžēl šis tips ir izplatīts ne tikai Latgalē vien, toties Latgalē šāda cilvēka tipa izveidošanās ir apzināti vai neapzināti veicināta.

Ar patiesu gandarījumu noklausījos ziņu, ka Kultūras ministrija ir izstrādājusi profesionālā teātra darbības atjaunošanas projektu un — vēl jo vairāk — ka galvenā režisora kandidatūra ir Valentīns Maculēvičs, viens no talantīgākajiem un drosmīgākajiem mūsu teātra režisoriem. V. Maculēviča prasme pārvaldīt abas valodas, iekļauties abās kultūrās, profesionālā pieredze, vienreizīgais talants būtu nepārvērtējams ieguvums ne tikai Daugavpils teātrim, bet arī visa novada kultūras dzīves atveseļošanā un līdz ar to kraso kultūras līmeņa kontrastu izlīdzināšanā Latvijā. Tāpēc Daugavpilī ir nepieciešams profesionāls teātris gan ar krievu, gan ar latviešu trupu, pie šī teātra varētu veidoties baltkrievu, poļu, ebreju — t. i., visu šai pilsētā vēsturiskā gaitā dzīvojošo tautību teātra studijas. Tālākā perspektīvā nav apstrīdama profesionāla teātra nepieciešamība Rēzeknē — Latgales kultūras centrā. Uz Konservatorijas Teātra fakultātes Latgales kursu būtu īpaši jāaicina mācīties talantīgi jaunieši no Latgales reģiona, kuri pazīst vietējos apstākļus, zina valodas. Varbūt tāpēc, vismaz sākumā, būtu jādod zināmas atlaides dialekta akcentam, kas daudziem latgaliešiem ir bijis nepārvarams šķērslis ceļā uz Rīgas teātru skatuvēm. Daugavpils teātrim būtu jābūt tādam teātrim, kura repertuāra centrā pastāvīgi ir Raiņa lugas. Jo Latgale ir Raiņa jaunu dienu zeme.

Atturoties no pārsteidzīgiem secinājumiem, ļoti vēlētos zināt, kāpēc Daugavpils kultūras nodaļa meklē citus pretendentus uz galvenā režisora amatu, neinformējot par to pašu V. Maculēviču; kāpēc ir sācis valdīt uzskats, ka Daugavpilī varētu strādāt tikai krievu trupa. Tas vēl vairāk sarežģītu mūsu republikā jau tā sarežģītās starpnacionālās attiecības, nedotu arī nekādu labumu novada kultūras dzīves rosināšanā. Pievienojos RS valdes priekšsēdētāja dzejnieka Jāņa Petera domai, ka uzskats par latviešu teātra bezjēdzību Daugavpilī ir cinisks, un tas nozīmē arī turpmāk vispār izolēt šai reģionā dzīvojošos latviešu tautības iedzīvotājus no republikas kultūras dzīves, un tas nozīmē arī liegt iespēju apgūt latviešu tautas kultūru šeit dzīvojošajiem krieviem, baltkrieviem, poļiem. Tas nozīmē atzīt pašiem savu gļēvumu un nevarību. Ir saprotamas bažas par to, ka latviešu trupai Daugavpilī būs grūtāk strādāt nekā krievu trupai, jo tas nozīmē arī jau atmatā aizlaistu tīrumu. Ja mums sāp sirds par savas likteņupes Daugavas likteni, kāpēc mums ir vienalga, kādi ļaudis dzīvo Daugavas krastos? Daugavpils teātra atjaunošana manuprāt, ir jāuzskata par Kultūras fonda Daugavas programmas organisku sastāvdaļu, jo atdzīvināt vidi nenozīmē tikai izcirst krūmus un sakopt krastus, tas nozīmē arī sakopt cilvēku dvēseles. Kultūras dzīves rosināšana Daugavpilī un Rēzeknē piesaistītu Latgalē tos jauniešus, kas paši vēl grib, bet neprot neko darīt, tomēr ar sapņainām acīm raugās uz «gaišāku» pusi. Es zinu, ko runāju, jo arī pati savulaik tā lūkojos un arī daudzi mani novadnieki, kuri tagad godīgi strādā republikas bagātajās saimniecībās vai Rīgā.

Es saprotu, ka mūsu republikas kultūras iestāžu materiālā bāze ir ļoti, ļoti nabadzīga, ka liekas nereāli gribēt vēl vienu teātri, ja brūk jau esošās republikas teātru ēkas. Ja iet bojā grāmatas Valsts bibliotēkā, ja poligrāfisko jaudu dēļ mēs nevaram izdot tās grāmatas, kas ir ļoti nepieciešamas. Es saprotu, ka ekonomistus saimniekotājus var tikai aizkaitināt poētiska spriedelēšana par kādu tur novada kultūras gaisotni. Bet es esmu pārliecināta, ka līdzekļus šiem mērķiem var atrast, ja ļoti, ļoti grib, ka Latvijas teātra mīļotāji neatteiktos sestdienas talkas ienākumus pārskaitīt Daugavpils teātra fondā, ka meklēt «lētāku» režisoru un samierināties ar kompromisa variantu Daugavpils kultūras nodaļai var izmaksāt krietni dārgāk.

ANNA RANCĀNE

***


Decembrī notikušajā Latvijas PSR Teātra biedrības kongresā Daugavpils Pedagoģiskā institūta studentiem un arī mūsu laikraksta lasītājiem atbildēja režisors Valentīns Maculēvičs:

— Kultūras ministrija lūdza mani uzņemties šo darbu. Ar biedra Ēlerta (Jaunatnes teātra direktora vietnieks — red.) palīdzību sākām strādāt pie nopietnas jaunā teātra izveidošanas programmas. Taču šis jautājums nobremzējās Kultūras ministrijas līmenī — nebija risinājuma. Par to atbildīga ir Kultūras ministrija.

Esam saņēmuši arī Daugavpils pilsētas kultūras nodaļas atbildi:

Atbildot uz rakstu 1987. gada 11. decembrī «Vai Daugavpilī būs latviešu teātris?», gribu atzīmēt, ka Daugavpils Pedagoģiskā institūta studentu vēstule radīja manī lielu izbrīnu, jo pilsētā ir pastāvējis un joprojām pastāv viennozīmīgs lēmums: teātri jābūt 2 trupām, latviešu un krievu, cita viedokļa nebija un nebūs.

Patiešām pilsētai savus pakalpojumus ir piedāvājuši arī daži citi režisori, ar kuru darbu mēs iepazināmies, taču nevienam no viņiem netika piedāvāta teātra vadīšana, tāpēc ne Teātru pārvaldes priekšniekam b. Treimanim, ne b. Maculēvičam par kādu citu teātra dibināšanas programmu netika ziņots.

Tā kā līdz šim nav valdības lēmuma par teātra dibināšanu Daugavpilī, tad teātra galvenā režisora kompetencē esošo jautājumu risināšanu kultūras nodaļa pagaidām ir apturējusi.

 

R. STRODE,

Daugavpils pilsētas kultūras nodaļas vadītāja