16 760
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
nav labojuma kopsavilkuma
{{Newspaper Article |Article in=Rīgas Balss |Published on=1990/01/05 |Issue number=4/5 |Page number=2 |Original title=Kalpot tautai, konsolidējot spēkus |In section=Radošo savienību, mākslas un kultūras iestāžu PSKP biedru sanāksmē |Source file=riba1990n004-5_002_01 |Abstract=Radošo savienību, mākslas un kultūras iestāžu PSKP biedru sanāksmē }} {{Source image|articles/058/091/058091a.jpg}}{{Source image|articles/058/091/058091b.jpg}}{{Source image|articles/058/091/058091c.jpg}}{{Written by|V. Semjonovs}} {{About topic|Pārbūve, perestroika, atklātums, glasnostj}}{{About topic|Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija, LOSR}}{{About topic|Lietuvas ekonomiskā blokāde, 1990}}{{About topic|Partijas XIX Vissavienības konference}}{{About topic|LATVIJAS TAUTAS FRONTE, LTF}}{{About topic|Latvijas vēsture, notikumi 1957. — 1959. gadā}}{{About topic|Latvijas Tautas frontes, LTF, dibināšana}}{{About topic|Interfronte, (IF), Latvijas PSR darbaļaužu internacionālā fronte}}{{About topic|PSRS tautas deputāts}}{{About domain|Politika}}{{About person|Guntis Valujevs}} {{About person|Džons Gārdners}}{{About person|Alfjorovs}}{{About person|Andrejs Saharovs}}{{About person|Lehs Valensa}}{{About person|Vaclavs Havels}}{{About person|Krista Volfa}}{{About person|Ana Blandiana}}{{About person|Mihails Gorbačovs}}{{About person|Arnolds Klaucēns}}{{About person|Alfrēds Rubiks}}{{About person|Viktors Alksnis}}{{About person|Roalds Dobrovenskis}}{{About person|Vladlens Dozorcevs}}{{About person|Marina Kosteņecka}}{{About person|Mavriks Vulfsons}}{{About person|Ita Kozakeviča}}{{About person|V. I. Ļeņins}}{{About person|A. Ķesteris}}{{About person|Eduards Āboltiņš}}{{About person|Ģirts Jakovļevs}}{{About person|Māris Čaklais}}{{About person|Anatolijs Belaičuks}}{{About person|Tatjana Ždanoka}}{{About person|Viktors Stefanovičs}}{{About person|Inese Spura}}{{About person|Elmārs Pelkaus}}{{About person|Hilmārs Zīle}}{{About person|Nellija Janaus}}{{About person|Jānis Streičs}}{{About person|Lija Brīdaka}}{{About person|Andris Jakubāns}}{{About person|Aļģirds Brazausks}}{{About person|Andrejs Cīrulis}}{{About person|Jānis Škapars}}{{About person|Ābrams Kļockins}}{{About person|Ābrams Kleckins}}{{About person|Ivars Ķezbers}}{{About organization|Latvijas PSR Rakstnieku savienība}}{{About organization|PSRS Tautas deputātu kongresi}}{{About organization|Latvijas Tautas fronte (LTF)}}{{About organization|LKP Centrālā Komiteja}}{{About organization|LKP Rīgas pilsētas komiteja}}{{About organization|Latvijas Komunistiskā partija (LKP)}}{{About organization|Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK)}}{{About organization|Vides aizsardzības klubs (VAK)}}{{About organization|Interfronte, IF, Latvijas PSR darbaļaužu internacionālā fronte}}{{About media|«Советская Латвия» («Sovetskaja Latvija»), laikraksts}}{{About place|Rīga}}{{About place|Lietuva}}{{About place|Ašhabada}}{{About place|Kijeva}}{{About place|Maskava}}{{About place|Ļeņingrada}}{{About place|Baku}}{{About place|Alma-Ata}}{{About place|Viļņa}}{{About place|Cēsis}}{{About place|Palanga}}{{About place|Ungārija}}{{About event|E1989122901}}{{About year|1939}}{{About year|1940}}{{About year|1959}}{{About year|1990}}'''Sāpe un cerība aizvadītā gada 29. decembrī Nacionālajā teātrī pulcēja vienkop PSKP biedrus — radošās inteliģences pārstāvjus. Pēdējās vecā gada dienās cilvēki parasti novērtē panākumus un zaudējumus, nosprauž mērķus turpmākajam posmam, apsver, kā tos sasniegt.'''
'''Par sanāksmi jau tika ziņots presē, ir publicēta tās pieņentā rezolūcija. Šoreiz mēģināsim, kā jau tika solīts, detalizētāk pastāstīt par tās gaitu.'''
Cienījamie biedri! Kolēģi, partijas organizāciju sekretāri uzticēja man šo grūto un visai nepateicīgo uzdevumu — teikt ievadrunu šāsdienas sapulcē. Jo sarežģītāks šis uzdevums ir tādēļ, ka politiskā situācija valstī un republikā atrodas rūgšanas procesā, reizēm mainoties tik strauji, ka cilvēka prā4 prāts visam nespēj izsekot un loģika nepaspēj visu izkārtot. Tāpēc lūdzu atvainot, ja mans teksts vietām šķitīs haotisks un nesimetrisks.
lepriekš jāatzīmē arī tas, ka mana uzruna nav kolektīvu pārdomu rezultāts un nebalstās uz iepriekš saskaņotiem viedokļiem — tā ir manu patvaļīgo personisko uzskatu izpausme, bet man ir pamats domāt, ka tā vismaz galvenajās līnijās atbilst Rakstnieku savienības partijas organizācijas viedoklim. Es ceru, ka arī jūs sapulces gaitā atradīsit par iespējamu man iebilst vai manu domu atbalstīt — gribētos, lai manis še teiktais galvenokārt kalpotu par ieganstu turpmākai viedokļu apmaiņai.
Pirmkārt, jautājums par Latvijas Komunistiskās partijas patstāvību. Daļēji es jau skāru šo problēmu, runājot par PSKP CK plēnumu. Tomēr dažas tēzes gribētos precizēt. Pēdējā laika notikušie PSKP CK plēnumi, partijas XIX Vissavienības konference un ar partiiu netieši, saistītie divi Tautas deputātu kongresi skaidri liecina, ka PSKP vadība un jo sevišķi dažāda līmeņa partijas funkcionāri vēl joprojām nav gatavi radikalām, būtiskam reformām partijā. Nav pamata domāt, ka reformu gaitā tiks nopietni pārskatīta PSKP ideoloģiskā platforma, ekonomiskas nostādnes un partijas iekšējās dzīves principi. Acīmredzot savienībā kopumā nav pietiekamu stimulu to darīt — trūkst partijas pašreizējās situācijas bīstamības izjūtas un tautas noskaņojuma adekvātas uztveres. No otras puses — šķiet, ka lielākā daļa Latvijas komunistu labi apzinās: ja mēs šobrīd visdrīzākajā laikā, nespēsim pārvērst Latvijas Komunistisko partiju par Eiropas tipa kreiso partiju ar reālistiskiem mērķiem, elastīgu politiku un demokrātisku iekšējo struktūru, tad plurālistiskā, vairākpartiju sabiedrībā gluži vienkārši nespēsim eksistēt un kļūsim par bankrotējušu partiju šā vārda visās iespējamās nozīmes. Tādēļ es uzskatu, ka Lietuvas Komunistiskās partijas patstāvības pasludināšana un līdzīgā notikumu virzība Latvijā ir objektīva nepieciešamība, kam nav alternatīvas.
Otrkārt, jautājums par Latvijas valstisko neatkarību, kas varbūt nepietiekami skaidri, tomēr ir formulēts aicinājumā. Vai tīri teorētiskā ziņā gatavība iestāties par nacionālā valstiskuma izveidošanu Latvijā ārpus PSRS sastāva nonāk pretrunā ar komunistiskām, sociālistiskām vai internacionālistiskām idejām? Nekādā ziņā. Apgalvojot pretējo, nāktos atzīt, ka arī, teiksim, Kubas vai Bulgārijas neatkarīgais valstiskums ir pretrunā ar tiem pašiem ideāliem. Taču palūkosimies uz šo problēmu no nopietnāka viedokļa. Ļoti bieži mūsu kopīgajās mājās atskan sauklis «Ne daģim razrušitj deržavu!». Arī Mihaila Gorbačova referāta pamattēze faktiski ir šāda — «tagadējā partijas un valsts vadība nepieļaus savienības valsts iziršanu». Man šķiet, tas vispār ir galvenais teikums visā biedra Gorbačova referātā. Ir grūti spriest, kā šī doma sabalsojas ar partijas deklarēto nāciju pašnoteikšanās tiesību aizstāvēšanu, tomēr tā, protams, ir pilnīgi dabiska tēze — šķiet, visā pasaules vēsturē, sākot no senās Romas, nevienas valsts vadītāji nav atbalstījuši savas valsts sairuma tendences. Bet, neraugoties uz to, vēsture ir bijusi nepārtraukts process, kura gaitā valstis ir dzimušas un mirušas, apvienojušās un sadalījušās. Un, pastāvīgi dzirdot teikto «Ne daģim razrušitj…», man vienmer vienmēr rodas ārkārtīgi naivs jautājums: «Kāpēc?». Argumentēti atbildēt uz šo jautājumu varētu vienīgi tas, kas pierādītu, ka izveidojusies daudznacionālā padomju valsts, kurā nebūt ne pilnīgi labprātīgi apvienotas dažādas kultūras, dažādas mentalitātes, dažādi saimniekošanas veidi, dažādu rasu un ticību tautas, valsts, kurā turklāt «centrs» tiecas un, kā redzams, turpina bezcerīgi tiekties visu unificēt pēc sava ģīmja un līdzības — ka šī valsts ir tautu vēsturiskās attīstības kalngals, augstākais sasniegums, vēstures galapunkts un vaina un ka tautu vēstures tālākā attīstība, kas būtu atšķirīga no «parauga», nav kalpot tautai, konsolidējot spēkus iespējama. Kamēr man to neviens nav pierādījis, es paturu tiesības naivi un primitīvi vaicāt: «Kāpēc?» Kāpēc blakus draudzīgi un izdevīgi nevar eksistēt neatkarīga Krievija, neatkarīga Latvija, neatkarīga Gruzi ja un neatkarīga Turkmēnija — protams, ja tautas pašas to vēlas. Kur šeit ir pretruna ar komunisma, sociālisma un, visbeidzot, internacionālisma principiem?
Manuprāt, to, ka valstu un tautu vēsturei vismaz saredzamā nākotnē ideāla galapunkta nav, pietiekami skaidri izprata Ļeņins, kas savu spriedumu par to, vai Ukrainai obligāti jāapvienojas ar Krieviju vai ne, beidz ar šādiem vārdiem: «Mēģināt uz priekšu reiz par visām reizēm… izšķirt šo jautājumu būtu izpratnes šaurība vai vienkārši stulbums…»
Pavisam cits jautājums, cik mērķtiecīgi no tautsaimniecības viedokļa — ja par mērķi uzskatām cilvēka labklājību — ir veidot neatkarīgu Latvijas valsti. Līdzšinējā Padomju Savienības attīstība ir pierādījusi vismaz divas lietas: to, ka centralizēti un reizē produktīvi vadīt miizīgo milzīgo ekonomikas blāķi nav iespējams, kā arī to, ka visām ekonomiskajām reformām lielvalsts apstākļos piemīt izteikta nekonsekvence, tendence apstāties pusceļā, atduroties pret partijas un valsts birokrātiskā aparāta izmisīgo pretestību. Sāds Šāds stāvoklis un citi konkrēti simptomi vedina domāt, ka Padomju Savienību un vispirms Krieviju jau drīzā nākotnē var piemeklēt astoņdesmito gadu Polijai līdzīgs liktenis: ekonomikas haoss, neapturama inflācija, masu streiki, spēcīgu neatkarīgo arodbiedrību veidošanās utt. Pilnīgā atkarība no centra neļauj Latvijai, tāpat kā citām Baltijas republikām, veikt radikālus, teiksim, Ungārijas tipa pārveidojumus saimniecībā, kas spētu garantēt arī politisku stabilitāti. Ir grūti saprast, kādēļ mūsu oponenti, Mihailu Gorbačovu ieskaitot, republiku neatkarīga valstiskuma izveidošanos tie cas vienādot ar ekonomisko saišu pārraušanu starp tām. Gluži pretēji — ekonomiskajām saitēm ir jāpilnveidojas, jānostiprinās uz savstarpēja izdevīguma pamata.
Cita rakstura pretrunas patlaban veidojas starp Tautas frontes un «reformkomunistu» (es atļaušos lietot šādu terminu, attiecinot to uz aicinājuma atbalstītājiem) pozīciju šajā jautājumā. Ja LTF uzskata, ka vispirms būtu jāiegūst politiska neatkarība un tikai uz tās pamata varēs veidot patstāvīgu un racionālu saimniecību, tad reformkomunisti saskata savādāku procesa virzību — tikai uz patstāvīgi eksistētspējīgas spēcīgas saimniecības pamata iespējams izveidot patiesi neatkarīgu valsti. Tā ir mūžīga dilemma — kas uz kā balstās: politiskie institūti uz ekonomiku vai otrādi. Man tomēr šķiet, ka šajā gadījumā marksisma klasiķi, runājot par bāzes un virsbūves attiecībām, nav kļūdījušies.
Trešais mezgla punkts un kritizētāju mērķis — partijas struktūras pārveide, tas iekšējās darbības demokratizācija. Galvenais, ko mums šeit pārmet, ir atteikšanās no «svētumu svētuma» — demokrātiskā centrālisma principa. Es piekritu piekrītu apgalvojumam, ka neviena politiska partija nespēj pastāvēt bez zināma centrālisma. Tas ir acīm redzams fakts. Bet tikpat acīm redzami, ka demokrātiskā centrālisma mūsu partijā nekad nav bijis: ir bijis tikai birokrātiskais centrālisms, kas paspējis neatgriezeniski sakompromitēt minēto jēdzienu. Tā vietā mēs aicinām likt partijas disciplīnu, kas balstītos uz apzinātu mērķu kopību. Pašreizējā brīdī tas gan nav iespējams, jo izveidojusies, manuprāt, pasaules vēsturē unikāla situācija, kad vienā partijā apvienoti klaji idejiski pretinieki. Saprotams, ka ilgi šāds stāvoklis turpināties nevarēs.
Otrs temats ir partijas struktūra, kas, veidojoties demokrātiskai, plurālistiskai sabiedrībai, neizbēgami būs radikāli jāmaina. Kādas funkcijas partijas organizācijām (atšķirīgas no administrācijas un arodbiedrības funkcijām) ir rūpnīcā, kolhozā, universālveikalā, teātrī? Nejautājiet to partijas sekretāram, pavaicājiet pirmajam sastaptajam, arī bezpartijiskajam! Vai varētu būt absurdāka situācija, ja mēs amerikāņu rūpnīcā, franču universālveikalā vai zviedru teātrī jautātu: ko pie jums dara tās vai citas partijas pirmorganizācija? Politiski normāli strukturētā sabiedrībā, kur nav konstitucionāli noteiktas vienas partijas vadošās lomas, partijas spēku nosaka nevis tās darbs ražošanas kolektīvos un pat ne partijas skaitliskais sastāvs. Partijas spēkam ir viena mēraukla: cik par šo partiju balso vēlēšanās. Tādēļ partijas darbs ir saistīts ar vispārējo ideju — ekonomisko, iekšpolitisko un ārpolitisko, sociālo un citu ideju — izstrādi un propagandu. Un ar šo nostādņu iedzīvināšanu nevis kādā atsevišķā uzņēmumā vai iestādē, bet kopīgajā valsts praksē ar šīs partijas pārstāvju starpniecību likumdošanas un izpildvaras orgānos. Tas prasa pamatīgu smadzeņu darbību, pareizo cilvēku izraudzīšanu un kārtīgu partijas disciplīnu. Ja partija nespēs savas idejas realizēt vai arī tās izrādīsies kļūdainas, tad nākamajās vēlēšanās tā gluži vienkārši cietīs sakāvi.
Skaidri redzams, ka arī mūsu republikas politiskā sistēma pamazām attīstās šajā virzienā un līdzi tai nāksies mainīt partijas struktūru. Sīkāk šo probiēmu problēmu ir analizējis LVU pasniedzējs A. Ķesteris «Cīņas» 20. decembra numurā, un vairākumu viņa tēžu var atbalstīt. Protams, vienā rāvienā likvidēt partijas organizācijas darbavietās būtu rupja kļūda, tas vienkārši radītu neregulējamu haosu un sagrautu partiju. Tāpēc šai virzienā jāiet pakāpeniski. Manuprāt, pēc patstāvīgas LKP statūtu pieņemšanas — minētā ievirze projektos ir manāma — tieši radošo savienību partijas organizācijas būs gatavas samērā nesāpīgi veidot kādu jaunu struktūru, varbūt apvienoties vienā, varbūt cita rakstura partijas biedru apvienības. Atzīsim, ka jau šodien nekādu specifisku iekšēiu funkciju savās savienībās mums vairs nav, mūsu darbība ir vērsta uz āru, vispārējās politikas virzienā.
Ja atskatāmies uz skartajiem mezgla punktiem, rodas principiāls jautājums: vai uz šo domstarpību pamata Latvijas Komunistiskā partija nesašķelsies? Protams, sašķelsies. Tomēr nevajadzētu neizbēgamo šķelšanās un dalīšanās perspektīvu uzņemt pārāk traģiski — tas gluži vienkārši ir sabiedrības normālas politiskās struktūras izveides process, interešu un uzskatu norobežošanās, kam agri vai vēlu jānotiek, jo nevienai partijai vai kustībai vairs nav tiesību teikt: «Mēs pārstāvam visas tautas intereses.»
Sī tēze pārspīlēti izskanēja režisora Jāņa Streiča runā. Viņa vārdi, ka varbūt visiem būtu labāk izstāties no Latvijas Komunistiskās partijas, lai visi redzētu, ka tā ir okupantu partija, šokēja lielāko daļu sanāksmes dalībnieku un pēc tam saņēma argumentētu pretsparu no tribīnes.
Taču man šķita, ka Streiču vienkārši nesaprata pareizi. Manuprāt, viņa paziņojums bija tikai retorisks paņēmiens vai, runājot matemātiķu valodā, mēģinājums pierādīt sev teorēmu no pretējā. Acīmredzot retorikas mākslā meistars nav tik stiprs ka kā režijā. Tāpēc viņa runas izskaņa daudziem aizēnoja tās galveno domu, kas ir maksimāli skaidra:
— Daudzi labi cilvēki nepārdomāti izstājas no partijas. Tā nav jārīkojas, jo lielākā daļa klātesošo savā laika tajā iestājās nevis karjeras dēļ, bet ticot, ka ar savu aktivitāti viņi var palīdzēt tautai. Tagad darbs partijā paver vēl plašākas iespējas kalpot tautai.
Vēl viena ievērības cienīga tēze režisora runā — reliģijai un partijai jākļūst savienojamām. Reliģiskā pārliecība nedrīkst būt par šķērsli piederībai pie PSKP.
Dzejniece Lija Brīdaka teica, ka konservatīvie mēģina ielenkt progresīvos spēkus, kas satricina impērijas pamatus. Interfrontes agresivitāte izskaidrojama ar tās vājumu, jo šai kustībai, kuras vienīgais mērķis ir atstāt» atstāt visu pa vecam, nav nākotnes. L. Brldaka Brīdaka aicināja LTF un citas sabiedriskās organizācijas nenorobežoties no progresīvi noskaņotajiem komunistiem, bet kopā ar viņiem iet uz vienotu mērķi — brīvu un neatkarīgu Latviju.
— Mēs dzīvojam laikā, kad notiek impērijas sabrukšana, — sacīja rakstnieks Andris Jakubāns. — Un mums ir vajadzīgi stipri līderi. Taču diemžēl Latvijas Komunistiskajā partijā pašreiz nevar iziet priekšplānā tāda personība kā Aļģirds Brazausks. Jo progresīvo un konservatīvo spēku samērs republikas partijas organizācijā tagad faktiski ir fifty-fifty — puse uz pusi. Tāpēc visiem godīgajiem cilvēkiem ir jāstājas partijā, nevis jāizstājas no tās.
— Mūsu lozungs — «Vienoti Latvijai!». Taču šobrīd Latvija ir ļoti dažāda. Nav iespējams uzcelt demokrātisku valsti bez savas kreisas demokrātiskas partijas. Latvijā ir stipras kreisās tradīcijas. Nav pareizi atteikties no kreisā spārna, ja ņemam vērā mūsu vēsturi. Turklāt tas ir vienkārši bezperspektīvi. Šim spārnam jābūt saviem mērķiem, savam statusam un savai programmai. Šis jautājums ir ļoti rūpīgi jāizstudē un jāizvirza Latvijas Komunistiskās partijas XXV kongresā.
— Es nezinu, vai mes mēs sadalīsimies vai ne, taču esmu pārliecināts, ka partijas galvenais mērķis ir kalpot savai tautai.
— Kas tagad ir mūsu oponenti? Vai precīzāk, kas šobrīd mūs traucē? Tikai šogad mēs pirmo reizi kopš 1959. gada sākām apspriest savus partijas dzīves jautājumus latviešu valodā. Šos gadus mēs nerunājām tajā tāpēc, ka mums bija saliekta mugura. Tagad mēs esam to atliekuši un esam cieši apņēmušies vairs neliekties.
