Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Kalpot tautai, konsolidējot spēkus

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Radošo savienību, mākslas un kultūras iestāžu PSKP biedru sanāksmē

Sāpe un cerība aizvadītā gada 29. decembrī Nacionālajā teātrī pulcēja vienkop PSKP biedrus — radošās inteliģences pārstāvjus. Pēdējās vecā gada dienās cilvēki parasti novērtē panākumus un zaudējumus, nosprauž mērķus turpmākajam posmam, apsver, kā tos sasniegt.

Par sanāksmi jau tika ziņots presē, ir publicēta tās pieņentā rezolūcija. Šoreiz mēģināsim, kā jau tika solīts, detalizētāk pastāstīt par tās gaitu.

Sanāksmē galvenais bija Latvijas Rakstnieku savienības partijas organizācijas sekretāra, savienības Starptautisko sakaru centra vadītāja Gunta Valujeva referāts. Tāpēc sniedzam tā pilnu tekstu.

 

Cienījamie biedri! Kolēģi, partijas organizāciju sekretāri uzticēja man šo grūto un visai nepateicīgo uzdevumu — teikt ievadrunu šāsdienas sapulcē. Jo sarežģītāks šis uzdevums ir tādēļ, ka politiskā situācija valstī un republikā atrodas rūgšanas procesā, reizēm mainoties tik strauji, ka cilvēka prāts visam nespēj izsekot un loģika nepaspēj visu izkārtot. Tāpēc lūdzu atvainot, ja mans teksts vietām šķitīs haotisks un nesimetrisks.

lepriekš jāatzīmē arī tas, ka mana uzruna nav kolektīvu pārdomu rezultāts un nebalstās uz iepriekš saskaņotiem viedokļiem — tā ir manu patvaļīgo personisko uzskatu izpausme, bet man ir pamats domāt, ka tā vismaz galvenajās līnijās atbilst Rakstnieku savienības partijas organizācijas viedoklim. Es ceru, ka arī jūs sapulces gaitā atradīsit par iespējamu man iebilst vai manu domu atbalstīt — gribētos, lai manis še teiktais galvenokārt kalpotu par ieganstu turpmākai viedokļu apmaiņai.

Mūsdienu amerikāņu rakstnieks Džons Gārdners ir sacījis apmēram šādi: visas nelaimes pasaulē ceļas no tā, ka nepareiziem cilvēkiem tiek uzdoti nepareizi jautājumi. Teiksim, slavenam futbolistam prasa, kas uzvarēs prezidenta vēlēšanās, vai ne mazāk slavenam sludinātājam — kas iegūs futbola kausu. Varbūt arī mēs, kultūras un jaunrades cilvēki, runādami par politiku, šodien uzdodam sev nepareizos jautājumus? Liekas tomēr, ka ne. Kaut vai tāpēc, ka bieži apzināmies, ka tagad, uz XXI gadsimta sliekšņa, mēs joprojām dzīvojam ačgārnā pasaulē, pasaulē, kur «uz vismateriālistiskākās filozofijas bāzes ir uzbūvēta visideālistiskākā (vārda sliktākajā nozīmē) ekonomika» — es citēju frāzi no akadēmiķa Alfjorova runas deputātu kongresā; pasaulē, kur vēl pirms pāris gadiem pastāvēja tikai divi viedokļi: partijas aparāta viedoklis un nepareizais viedoklis. Visu šo ačgārnību dēļ piepeši esam aptvēruši, ka mums līdz šim nav bijis redz politiķu, nedz politikas šo vārdu īstajā nozīmē un ka tāpēc ir sakrājies pārāk daudz neatbildētu jautājumu. Sniegt arī savas, inteliģences atbildes uz tiem — tas šodien, veciem vārdiem runājot, ir tautas sociālais pasūtījums mums, varbūt pats nozīmīgākais sociālais pasūtījums pēdējos piecdesmit gados. Un nav tiesa tiem, kas pūlas iestāstīt, ka inteliģence tiecas aizstāvēt tikai savas šaurās, turklāt specifiski nacionālās intereses. Ielūkosimies plašākā kontekstā: krievu Andrejs Saharovs, poļu strādnieks Lehs Valensa, čehu dramaturgs Vaclavs Havels, vācu rakstniece Krista Volfa, rumāņu dzejniece Ana Blandiana, kas tikko kļuvusi par Rumānijas Nācijas glābšanas frontes vadības locekli, — viņi visi, lai kādus sabiedrības slāņus pārstāvētu, aizstāvējuši un aizstāv vienas intereses. Demokrātijas, tautvaldības, tautas intereses cīņā pret dažādām totalitārisma formām. Arī mēs to esam darījuši un darām — lai pēdējo divu gadu notikumi Latvijā ir mūsu liecinieki.

Es vēlētos veidot savas pārdomas saskaņā ar jautājumu, kas var šķist visai banāls — ar ko atšķiras cilvēces vēsture no dabas vēstures? Ar to, ka cilvēces vēsturē blakus objektīviem faktoriem aktīvi darbojas cilvēka griba un cilvēka izvēle, tātad stipri subjektīvi spēki. Kas mūsu vēsturē ir objektīvs, kas subjektīvs? Vai Februāra revolūcija Krievijā bija objektīva vai subjektīva parādība? Un Oktobra revolūcija — gribas akts vai vēsturiska nepieciešamība? Un tai sekojušais staļinisma periods — likumsakarība vai nejaušība? Un Latvijas liktenis 1939. —1940. gadā — neizbēgamība vai dažu tirānu iegriba? Atbildēt ir grūti. Tomēr vienu gribas apgalvot: pēdējo gadu pārmaiņas Padomju Savienībā, Baltijā, Latvijā, šā gada notikumi Austrumeiropā — tā pēc savas dziļākās būtības ir vēstures objektīvā gaita. Ar subjektīvām niansēm, protams, ar vienu vai otru, vairāk vai mazāk pareizu izvēli saistīta, bet apturēt, pavērst atpakaļ to vairs nav iespējams. Uzskatot šo atziņu par aksiomu, es gribu pievērsties konkrētākām lietām.

Pirms dažām dienām notika PSKP CK Plēnums, kurā tika runāts par notikumiem Lietuvas Komunistiskajā partijā, Lietuvā un faktiski arī Baltijā kopumā. Vairums no jums droši vien jau ir paspējis iepazīties ar Mihaila Gorbačova referātu. Es to lasīju arī šādi: mēģinot visur aizstāt vārdu «Lietuva» ar vārdu «Latvija». Zināms pamats to darīt, kā saprotat, ir. Plēnuma lēmums netiešā veidā aicina partijas aktīvu apspriest biedra Gorbačova runu, un, es domāju, mēs no šī temata šodien izvairīties nedrīkstam. Gribu izteikt arī savu viedokli: daudz kam es šai runā varu piekrist, bet ļoti daudz kam piekrist nevaru un negribu. Turklāt varu piekrist galvenokārt konstatācijai, problēmu  uzstādījumam, bet nevaru — izdarītajiem secinājumiem, kas, manuprāt, balstās uz nepietiekami dziļas situācijas izpratnes Baltijā. lespējams, arī uz pārāk trūcīgas un neadekvātā interpretācijā pasniegtas informācijas.

Ir skaidrs, ka Padomju Savienības Komunistiskā partija pašlaik pārdzīvo nopietnu krīzi. Un Lietuvas komunistu lēmumi nav vis šīs krīzes cēlonis, bet gan tās sekas — cēlonis ir daudz dziļāks. Pirmkārt, tā ir pašas partijas ideoloģiskās un organizatoriskās reformas nepiedodama aizkavēšanās, kas kļuvusi par vienu no valsts pārbūves galvenajiem bremzējošiem faktoriem. Otrkārt, cenšanās novilcināt partijas lomas un vietas pārvērtēšanu sabiedrībā, ko tik skaidri redzējām deputātu kongresā. Kāpēc tā notiek — kādu objektīvu vai subjektīvu iemeslu dēļ centrs nav spēris šos soļus, — to šeit neanalizēsim, bet skaidrs, ka par šādu vilcināšanos atbildība ir jāuzņemas Politbirojam un arī Mihailam Gorbačovam kā partijas ģenerālsekretāram. Situācija ir tāda, ka jāsaprot: ja partijas reforma Ašhabadā, Kijevā vai Maskavā vēl varbūt tiešām var gaidīt, tad Baltijā, ja mēs vispār gribam saglabāt partiju, ir pēdējais brīdis to enerģiski veikt. Vairāk laika mums tauta nav atvēlējusi.

Biedrs Gorbačovs savā runā norāda uz Lietuvas partijas vadītāju nespēju pārvaldīt un ietekmēt politisko situāciju republikā un «realizēt PSKP ieturēto pārbūves kursu». Man gribētos jautāt — kāpēc tomēr mazinās partijas ietekme uz procesiem ne vien Lietuvā, bet arī Latvijā? Manuprāt, galvenokārt tāpēc, ka šis «PSKP ieturētais pārbūves kurss» ir pārāk lēns, piesardzīgs un nekonsekvents — gan politisko un ideoloģisko, gan ekonomisko pārmaiņu jomā. Man liekas, to pietiekami labi apzinās arī mūsu republiku vadītāji, un tieši tāpēc vairāki Baltijā nesen pieņemtie likumdošanas akti un valdību lēmumi ir nonākuši pretrunā ar novecojušo PSRS Konstitūciju. Arī šajā gadījumā, ja ievērojam mūsu tautu intereses, cits ceļš vienkārši nebija iespējams.

Visam biedra Gorbačova referātam vijas cauri tēze par to, ka Lietuvā (tātad arī citur Baltijā) notiekošajiem procesiem ir izteikti nacionāls raksturs, tiek runāts par nacionālo interešu pretstatīšanu internacionālajām, pat par «nacionālkomunistiem» utt. Manuprāt, šī tēze ir dziļi kļūdaina. Es uzskatu, ka robežšķirtne vismaz pie mums, Latvijā, ir nevis starp latviešiem un cittautiešiem, bet gan starp sabiedrības demokratizācijas piekritējiem un administratīvi birokrātiskās, centralizētās sistēmas aizstāvjiem. To var argumentēt dažādi: gan norādot, ka barikāžu vienā pusē ir latvieši Klaucēns, Rubiks, Alksnis, bet pretējā — krievi Dobrovenskis, Dozorcevs, Kosteņecka, ebrejs Vulfsons, poliete Kozakeviča… Varētu minēt arī to, ka Ļeņingradā, piemēram, ir radušās divas gluži tādas pašas frontes kā abas mūsējās, bet tur tā kā nevarētu runāt par nacionāliem pretstatiem… Jā, tiešām, aisberga redzamā, viena desmitā daļa nereti norobežo gan komunistus, gan pārējos Latvijas iedzīvotājus pēc nacionālās pazīmes, taču būtība, aisberga deviņas desmitdaļas ir paslēptas zem ūdens, un tās ir jāizpēta pirmām kārtām. Jā, sabiedrības pārbūve pie mums pagājušajā gadā aizsākās kā nacionālās atmodas kustība, taču šodien mēs skaidri redzam, ka par prioritātēm kļūst pavisam citas, vispārcilvēciska rakstura vērtības. Pie «nacionālkomunisma» mēs varam nonākt arī pavisam citā ceļā — neveicot enerģiskas, straujas reformas Latvijas Komunistiskajā partijā, mēs nonāksim tādā situācijā, kad partijā būs nevis 39 procenti, bet gan varbūt 3,9 procenti latviešu tautības komunistu. Arī tad biedram Gorbačovam nāksies runāt par nacionālkomunismu — tiesa, jau par citas tautas nacionālkomunismu suverēnajā Latvijas Republikā, vienalga, PSRS sastāvā vai ne.

Izlasot PSKP CK plēnuma runātāju sarakstu, redzam, ka Lietuvas komunistu lēmumus apsprieduši un padomus devuši partijas vadītaji no visām savienības malām. Raugoties no pastāvošo PSKP Statūtu viedokļa, kas faktiski neatzīst republiku komunistisko partiju eksistenci, viņiem ir pilnīgas tiesības to darīt. Tomēr mani neatstāj dīvaina sajūta, lasot, ka pēc biedra Gorbačova referātā un divu Lietuvas pārstāvju runām vārdu tūdaļ kā pirmie lūguši Azerbaidžānas un Kazahijas Komunistisko partiju CK pirmie sekretāri. Varbūt patiešām Baku un Alma-Atā ir labāk redzams, kas darāms Lietuvas komunistiem? Es tomēr atļaušos apgalvot, ka Baltijas republiku partijas vadītāji diezin vai deg nepacietībā kāpt tribīnē un izteikt savas pārdomas par, teiksim, partijas, tautas frontes un reliģisko organizāciju attiecībām Azerbaidžānā, kā arī sniegt savas striktas pamācības biedram Vezirovam, kā vajadzētu rīkoties Baku. Vēl dīvaināka man šķita biedra Gorbačova frāze par «lietuviešu tautas patiesajām interesēm» — tā ir klaja atgriešanās pie vecās formulas: mums te centrā ir labāk redzams, kādas ir jūsu tautas patiesās intereses un kādas nav.

Kopumā jāatzīst, ka Mihaila Gorbačova argumenti vismaz mani nepārliecināja par Lietuvas komunistu izvēles kļūdainumu. Gluži pretēji — man tie vēlreiz pierādīja, ka Lietuvas un Latvijas Komunistisko partiju principiālās problēmas ir risināmas nevis Baku, Alma-Atā vai Maskavā, bet gan Viļņā un Rīgā, Cēsīs un Palangā. Tādēļ es ierosinu šāsdienas sapulces vārdā nosūtīt apsveikuma un atbalsta telegrammu sakarā ar patstāvīgas Lietuvas Komunistiskās partijas izveidošanu gan Lietuvas KP CK vadītājiem, gan arī mūsu kolēģu organizācijām Lietuvā.

Cienījamie biedri! Apspriežot gatavošanos kārtējam Latvijas Komunistiskās partijas kongresam, komunistu un sabiedrības uzmanības centrā ir nonācis 39 partijas sekretāru parakstītais aicinājums, kurā ietvertas līdz šim daudziem neierastas idejas par LKP iespējamiem atdzimšanas ceļiem. Ir pilnīgi likumsakarīgi, ka aicinājumu — un vēl vairāk daudzus tā parakstītājus personiski — kritizē gan no labējās, gan no kreisās puses. Es uzskatu par nepieciešamu šodien vismaz dažos mezgla punktos kritizētājiem atbildēt.

Gan jāatzīst, ka uz kritiku, kas nāk no partijas konservatīvā spārna — ar to es domāju Rīgas pilsētas partijas organizācijas funkcionārus un laikrakstu «Sovetskaja Latvija» — atbildēt ir ļoti grūti, jo no viņu puses gluži vienkārši nav argumentētas kritikas. Tās vietā, kā to labi redzējām pilsētas partijas aktīva sanāksmē, bija vienīgi uzbrēcieni «neļaut!» un vispārzināmu dogmatisku frāžu atkārtojums. Tomēr mērķus, pret kuriem vērstas kritikas bultas, var saskaitīt. Tie ir vismaz trīs.

Pirmkārt, jautājums par Latvijas Komunistiskās partijas patstāvību. Daļēji es jau skāru šo problēmu, runājot par PSKP CK plēnumu. Tomēr dažas tēzes gribētos precizēt. Pēdējā laika notikušie PSKP CK plēnumi, partijas XIX Vissavienības konference un ar partiiu netieši, saistītie divi Tautas deputātu kongresi skaidri liecina, ka PSKP vadība un jo sevišķi dažāda līmeņa partijas funkcionāri vēl joprojām nav gatavi radikalām, būtiskam reformām partijā. Nav pamata domāt, ka reformu gaitā tiks nopietni pārskatīta PSKP ideoloģiskā platforma, ekonomiskas nostādnes un partijas iekšējās dzīves principi. Acīmredzot savienībā kopumā nav pietiekamu stimulu to darīt — trūkst partijas pašreizējās situācijas bīstamības izjūtas un tautas noskaņojuma adekvātas uztveres. No otras puses — šķiet, ka lielākā daļa Latvijas komunistu labi apzinās: ja mēs šobrīd visdrīzākajā laikā, nespēsim pārvērst Latvijas Komunistisko partiju par Eiropas tipa kreiso partiju ar reālistiskiem mērķiem, elastīgu politiku un demokrātisku iekšējo struktūru, tad plurālistiskā, vairākpartiju sabiedrībā gluži vienkārši nespēsim eksistēt un kļūsim par bankrotējušu partiju šā vārda visās iespējamās nozīmes. Tādēļ es uzskatu, ka Lietuvas Komunistiskās partijas patstāvības pasludināšana un līdzīgā notikumu virzība Latvijā ir objektīva nepieciešamība, kam nav alternatīvas.

Otrkārt, jautājums par Latvijas valstisko neatkarību, kas varbūt nepietiekami skaidri, tomēr ir formulēts aicinājumā. Vai tīri teorētiskā ziņā gatavība iestāties par nacionālā valstiskuma izveidošanu Latvijā ārpus PSRS sastāva nonāk pretrunā ar komunistiskām, sociālistiskām vai internacionālistiskām idejām? Nekādā ziņā. Apgalvojot pretējo, nāktos atzīt, ka arī, teiksim, Kubas vai Bulgārijas neatkarīgais valstiskums ir pretrunā ar tiem pašiem ideāliem. Taču palūkosimies uz šo problēmu no nopietnāka viedokļa. Ļoti bieži mūsu kopīgajās mājās atskan sauklis «Ne daģim razrušitj deržavu!». Arī Mihaila Gorbačova referāta pamattēze faktiski ir šāda — «tagadējā partijas un valsts vadība nepieļaus savienības valsts iziršanu». Man šķiet, tas vispār ir galvenais teikums visā biedra Gorbačova referātā. Ir grūti spriest, kā šī doma sabalsojas ar partijas deklarēto nāciju pašnoteikšanās tiesību aizstāvēšanu, tomēr tā, protams, ir pilnīgi dabiska tēze — šķiet, visā pasaules vēsturē, sākot no senās Romas, nevienas valsts vadītāji nav atbalstījuši savas valsts sairuma tendences. Bet, neraugoties uz to, vēsture ir bijusi nepārtraukts process, kura gaitā valstis ir dzimušas un mirušas, apvienojušās un sadalījušās. Un, pastāvīgi dzirdot teikto «Ne daģim razrušitj…», man vienmēr rodas ārkārtīgi naivs jautājums: «Kāpēc?». Argumentēti atbildēt uz šo jautājumu varētu vienīgi tas, kas pierādītu, ka izveidojusies daudznacionālā padomju valsts, kurā nebūt ne pilnīgi labprātīgi apvienotas dažādas kultūras, dažādas mentalitātes, dažādi saimniekošanas veidi, dažādu rasu un ticību tautas, valsts, kurā turklāt «centrs» tiecas un, kā redzams, turpina bezcerīgi tiekties visu unificēt pēc sava ģīmja un līdzības — ka šī valsts ir tautu vēsturiskās attīstības kalngals, augstākais sasniegums, vēstures galapunkts un vaina un ka tautu vēstures tālākā attīstība, kas būtu atšķirīga no «parauga», nav kalpot tautai, konsolidējot spēkus iespējama. Kamēr man to neviens nav pierādījis, es paturu tiesības naivi un primitīvi vaicāt: «Kāpēc?» Kāpēc blakus draudzīgi un izdevīgi nevar eksistēt neatkarīga Krievija, neatkarīga Latvija, neatkarīga Gruzi ja un neatkarīga Turkmēnija — protams, ja tautas pašas to vēlas. Kur šeit ir pretruna ar komunisma, sociālisma un, visbeidzot, internacionālisma principiem?

Manuprāt, to, ka valstu un tautu vēsturei vismaz saredzamā nākotnē ideāla galapunkta nav, pietiekami skaidri izprata Ļeņins, kas savu spriedumu par to, vai Ukrainai obligāti jāapvienojas ar Krieviju vai ne, beidz ar šādiem vārdiem: «Mēģināt uz priekšu reiz par visām reizēm… izšķirt šo jautājumu būtu izpratnes šaurība vai vienkārši stulbums…»

Pavisam cits jautājums, cik mērķtiecīgi no tautsaimniecības viedokļa — ja par mērķi uzskatām cilvēka labklājību — ir veidot neatkarīgu Latvijas valsti. Līdzšinējā Padomju Savienības attīstība ir pierādījusi vismaz divas lietas: to, ka centralizēti un reizē produktīvi vadīt milzīgo ekonomikas blāķi nav iespējams, kā arī to, ka visām ekonomiskajām reformām lielvalsts apstākļos piemīt izteikta nekonsekvence, tendence apstāties pusceļā, atduroties pret partijas un valsts birokrātiskā aparāta izmisīgo pretestību. Šāds stāvoklis un citi konkrēti simptomi vedina domāt, ka Padomju Savienību un vispirms Krieviju jau drīzā nākotnē var piemeklēt astoņdesmito gadu Polijai līdzīgs liktenis: ekonomikas haoss, neapturama inflācija, masu streiki, spēcīgu neatkarīgo arodbiedrību veidošanās utt. Pilnīgā atkarība no centra neļauj Latvijai, tāpat kā citām Baltijas republikām, veikt radikālus, teiksim, Ungārijas tipa pārveidojumus saimniecībā, kas spētu garantēt arī politisku stabilitāti. Ir grūti saprast, kādēļ mūsu oponenti, Mihailu Gorbačovu ieskaitot, republiku neatkarīga valstiskuma izveidošanos tie cas vienādot ar ekonomisko saišu pārraušanu starp tām. Gluži pretēji — ekonomiskajām saitēm ir jāpilnveidojas, jānostiprinās uz savstarpēja izdevīguma pamata.

Cita rakstura pretrunas patlaban veidojas starp Tautas frontes un «reformkomunistu» (es atļaušos lietot šādu terminu, attiecinot to uz aicinājuma atbalstītājiem) pozīciju šajā jautājumā. Ja LTF uzskata, ka vispirms būtu jāiegūst politiska neatkarība un tikai uz tās pamata varēs veidot patstāvīgu un racionālu saimniecību, tad reformkomunisti saskata savādāku procesa virzību — tikai uz patstāvīgi eksistētspējīgas spēcīgas saimniecības pamata iespējams izveidot patiesi neatkarīgu valsti. Tā ir mūžīga dilemma — kas uz kā balstās: politiskie institūti uz ekonomiku vai otrādi. Man tomēr šķiet, ka šajā gadījumā marksisma klasiķi, runājot par bāzes un virsbūves attiecībām, nav kļūdījušies.

Trešais mezgla punkts un kritizētāju mērķis — partijas struktūras pārveide, tas iekšējās darbības demokratizācija. Galvenais, ko mums šeit pārmet, ir atteikšanās no «svētumu svētuma» — demokrātiskā centrālisma principa. Es piekrītu apgalvojumam, ka neviena politiska partija nespēj pastāvēt bez zināma centrālisma. Tas ir acīm redzams fakts. Bet tikpat acīm redzami, ka demokrātiskā centrālisma mūsu partijā nekad nav bijis: ir bijis tikai birokrātiskais centrālisms, kas paspējis neatgriezeniski sakompromitēt minēto jēdzienu. Tā vietā mēs aicinām likt partijas disciplīnu, kas balstītos uz apzinātu mērķu kopību. Pašreizējā brīdī tas gan nav iespējams, jo izveidojusies, manuprāt, pasaules vēsturē unikāla situācija, kad vienā partijā apvienoti klaji idejiski pretinieki. Saprotams, ka ilgi šāds stāvoklis turpināties nevarēs.

Otrs temats ir partijas struktūra, kas, veidojoties demokrātiskai, plurālistiskai sabiedrībai, neizbēgami būs radikāli jāmaina. Kādas funkcijas partijas organizācijām (atšķirīgas no administrācijas un arodbiedrības funkcijām) ir rūpnīcā, kolhozā, universālveikalā, teātrī? Nejautājiet to partijas sekretāram, pavaicājiet pirmajam sastaptajam, arī bezpartijiskajam! Vai varētu būt absurdāka situācija, ja mēs amerikāņu rūpnīcā, franču universālveikalā vai zviedru teātrī jautātu: ko pie jums dara tās vai citas partijas pirmorganizācija? Politiski normāli strukturētā sabiedrībā, kur nav konstitucionāli noteiktas vienas partijas vadošās lomas, partijas spēku nosaka nevis tās darbs ražošanas kolektīvos un pat ne partijas skaitliskais sastāvs. Partijas spēkam ir viena mēraukla: cik par šo partiju balso vēlēšanās. Tādēļ partijas darbs ir saistīts ar vispārējo ideju — ekonomisko, iekšpolitisko un ārpolitisko, sociālo un citu ideju — izstrādi un propagandu. Un ar šo nostādņu iedzīvināšanu nevis kādā atsevišķā uzņēmumā vai iestādē, bet kopīgajā valsts praksē ar šīs partijas pārstāvju starpniecību likumdošanas un izpildvaras orgānos. Tas prasa pamatīgu smadzeņu darbību, pareizo cilvēku izraudzīšanu un kārtīgu partijas disciplīnu. Ja partija nespēs savas idejas realizēt vai arī tās izrādīsies kļūdainas, tad nākamajās vēlēšanās tā gluži vienkārši cietīs sakāvi.

Skaidri redzams, ka arī mūsu republikas politiskā sistēma pamazām attīstās šajā virzienā un līdzi tai nāksies mainīt partijas struktūru. Sīkāk šo problēmu ir analizējis LVU pasniedzējs A. Ķesteris «Cīņas» 20. decembra numurā, un vairākumu viņa tēžu var atbalstīt. Protams, vienā rāvienā likvidēt partijas organizācijas darbavietās būtu rupja kļūda, tas vienkārši radītu neregulējamu haosu un sagrautu partiju. Tāpēc šai virzienā jāiet pakāpeniski. Manuprāt, pēc patstāvīgas LKP statūtu pieņemšanas — minētā ievirze projektos ir manāma — tieši radošo savienību partijas organizācijas būs gatavas samērā nesāpīgi veidot kādu jaunu struktūru, varbūt apvienoties vienā, varbūt cita rakstura partijas biedru apvienības. Atzīsim, ka jau šodien nekādu specifisku iekšēiu funkciju savās savienībās mums vairs nav, mūsu darbība ir vērsta uz āru, vispārējās politikas virzienā.

Ja atskatāmies uz skartajiem mezgla punktiem, rodas principiāls jautājums: vai uz šo domstarpību pamata Latvijas Komunistiskā partija nesašķelsies? Protams, sašķelsies. Tomēr nevajadzētu neizbēgamo šķelšanās un dalīšanās perspektīvu uzņemt pārāk traģiski — tas gluži vienkārši ir sabiedrības normālas politiskās struktūras izveides process, interešu un uzskatu norobežošanās, kam agri vai vēlu jānotiek, jo nevienai partijai vai kustībai vairs nav tiesību teikt: «Mēs pārstāvam visas tautas intereses.»

Partija jau ir daļēji sašķēlusies, vienīgi rezultāti, labējais un kreisais spārns, vēl nav oficiāli noformēti, lai arī nekādi kompromisi idejisko pretinieku starpā vairs nav iespējami. Kādēļ gan to neizdarīt jau rīt?  Tādēļ, ka vēl pastāv samērā plašs partijas centra, svārstīgo slānis, kas pagaidām vēl nav saņēmis pietiekami skaidrus argumentus ne no labējās, ne no kreisās puses. Kāpēc reizi pa reizei Interfronte tagad arī Rīgas pilsētas aktīvs — pieprasa ārkārtējo kongresu, šobrīd, teiksim, ianvārī vai februārī; kāpēc biedri Klaucēns un Rubiks kopā ar saviem atbalstītājiem janvāra plēnumu skaidri un gaiši virza uz 1959. gada atkārtojumu, kā to liecināja labi režisētā izrāde Rīgas partijas aktīva sanāksmē? Acīmredzot tāpēc, ka šo spēku rīcībā nav argumentu, ar ko turpināt pārliecināt «centra slāni», un ir nepieciešams pēc iespējas ātrāk izmantot savu mehānisko vairākumu. Es uzskatu, ka mūsu rīcībā argumentu ir pietiekami daudz, lai turpinātu cīņu, lai acumirklīgi no tās neatteiktos. Tādēļ par optimālo posmu kārtējam LKP kongresam uzskatu laiku pēc vēlēšanām, varbūt aprīli vai maiju. Manuprāt, zināma līdzsvara un politiskas stabilitātes labad ir absolūti nepieciešams līdz partijas kongresam saglabāt nemainītu arī pašreizējo CK biroja sastāvu. Domāju, ka šāsdienas sapulces rezolūcijā mums vajadzētu izteikt savu atbalstu progresīvajiem republikas partijas vadītājiem.

Cienījamie kolēģi! Tā kā «glasnostj» apstākļos slēgtu tēmu un nekritizējamu objektu mūsu sabiedrībā vairs nav, es gribētu izteikt dažas domas par Tautas fronti. Man nav tiesību to sacīt jūsu visu vārdā — uztveriet to kā manas personiskās pārdomas. Pēdējā laikā ir jūtama pakāpeniska atsvešināšanās starp Tautas frontes vadību, no vienas puses, un inteliģenci, arī reformkomunistiem, no otras. Tam ir daudz liecību, un viena no tām ir LTF Domes pieņemtais paziņojums par reformkomunistu aicinājumu. Domes paziņojums maigi ultimatīvā formā liek saprast: ja jūs neizpildīsit tādas un tādas mūsu prasības, mēs ar jums nedraudzēsimies. Vēlēšanu gaita dažos republikas rajonos tam ir spilgts apliecinājums: vairākas rajonu LTF nodaļas izvirzīja un visai veiksmīgi realizēja lozungu «Padomju varu — bez komunistiem!», neņemot vērā katra atsevišķa deputāta kandidāta lietišķās īpašības. Rodas iespaids, ka daļa LTF vadības reformkomunistus uzskata nevis par sabiedrotajiem kopīgu mērķu sasniegšanai, bet gan par galvenajiem konkurentiem cīņā par varu, faktiski ignorējot mūsu koalīcijas un sadarbības piedāvājumus. Manuprāt, tas ir bīstams un nepareizs ceļš, kas var novest vienīgi pie sabiedrības progresīvo spēku sadrumstalošanas.

Atcerēsimies, kā tapa Tautas fronte: to nenodibināja ne ceka, ne čeka, kā to daži mēdz apgalvot, bet gan liberālā inteliģence — juristi, ekonomisti, jaunrades profesiju pārstāvji, vairumā tieši reformkomunisti, izmantojot tautas atbalstu un realizējot tautas gribu. Dieva dēļ neuztveriet šo vienkāršo konstatāciju kā žēlabas — mēs sākām, bet tad mūs ņēma un nobīdīja maliņā. Notika pilnīgi dabisks process — juristi atgriezās pie likumu veidošanas, aktieri — uz skatuvēm, ekonomisti — pie saimnieciskām pārdomām, un ar politiku sāka nodarboties tie, kam bija vēlēšanās un prasme to darīt. Pilnīgi dabisks, likumsakarīgs process. Bet es par to runāju tāpēc, lai ir mēs, ir LTF vadība mēģinātu rūpīgi apsvērt vienu būtisku jautājumu — kāpēc tomēr Tautas fronti nespēja radīt tie, kas gribēja — nedz Vides aizsardzības klubs, nedz LNNK, nedz jauno radikālo intelektuāļu grupa, kas, tiesa, izkustināja akmeni, bet nespēja to pacelt? Kāpēc LTF spēja nodibināt tikai tie, kas to izdarīja? Precīzi atbildot uz šo jautājumu, varbūt kļūs skaidrākas arī dažas šāsdienas reālijas un patiesie spēku samēri.

Patlaban šķiet, ka sāk piepildīties viena vēsturiska atziņa: katra revolūcija — vai tā bija Lielā franču revolūcija vai Krievijas revolūcija — savā attīstības gaitā pamazām kļūst arvien kreisāka, radikālāka, un revolūcijas aizsācēji, paši to nemanot, piepeši izrādās atrodamies jau kustības labējā spārnā, bet tās turpinātāji pārāk optimistiski novērtē savas iespējas. Vēsture rāda, kādas šīm norisēm parasti bijušas sekas, un būtu slikti, ja arī mēs spētu mācīties tikai no pašu kļūdām. Tāpēc es domāju, ka mums jāvēršas pie visiem progresīvajiem spēkiem ar aicinājumu pašreizējā sarežģītajā vēstures posmā apvienoties kopīgu mērķu vārdā, neraugoties uz partijisko piederību un aizmirstot personiskās ambīcijas. Jo vairāk tas jādara tāpēc, ka pretējā pusē šāda apvienošanās jau notikusi: par to liecina gan partijas Rīgas pilsētas komitejas un Interfrontes kopīgais kandidātu saraksts vietējo padomju vēlēšanām, gan Arnolda Klaucēna atklātais paziņojums Rīgas pilsētas partijas aktīva sanāksmē. Tā kā partijas Rīgas pilsētas komiteja attiecībā pret inteliģenci ir ieņēmusi pilnīgi noteiktu nostāju, arī mēs, liekas, šodien nedrīkstam izvairīties no savas pozīcijas izpausmes. Vispirms daži fakti.

Jāatzīst, ka radošo savienību un kultūras iestāžu partijas organizācijām ar LKP Rīgas pilsētas komiteju vispār nav nekādu attiecību. (Tiesa, ir gan abpusēji negatīva attieksme, bet tas ir kaut kas cits.) Man kā skaitliski lielākās radošo savienību partijas organizācijas sekretāram divu gadu laikā veselu vienu reizi ir bijusi iespēja skatīt pilsētas komitejas ēku no iekšpuses — tas notika pagājušā gada aprīlī, kad biedrs Klaucēns arī mūs, iespējams, pārpratuma pēc, uzaicināja uz savu tikšanos ar presi. Izteikt savu viedokli kādā no pilsētas komitejas rīkotajiem pasākumiem es neesmu aicināts ne reizes, mani kolēģi, cik man zināms, arī ne. Tātad attiecību de facto nav, atliek tikai šo stāvokli noformēt de iure, jo arī no mūsu puses es neredzu nekādu iespēju un vajadzību stāties kaut kādās attiecībās ar tagadējo Rīgas, partijas organizācijas vadību.

Vēl dažas nianses — uz pilsētas komitejas plēnumu, kurā tika iecelts jaunais, ideoloģijas sekretārs biedrs Āboltiņš (es saku «iecelts», jo nekādas alternatīvas kandidatūras netika piedāvātas), tika «piemirsts» uzaicināt pilsētas komitejas biroja locekli Ģirtu Jakovļevu un pilsētas komitejas locekli Māri Čaklo — acīmredzot tāpēc, lai nodrošinātu algoto partijas darbinieku un vidējā līmeņa priekšnieku vadošo lomu, kas pilsētas komitejas sastāvā tiešām ir jūtama.

Pirms kāda laika es ar patiesu interesi lasīju LKP Rīgas pilsētas komitejas vēlēšanu centra uzsaukumu, kurā, starp citu, tika solīts atbalsts vēlēšanās — es citēju: «Labākajiem inteliģences pārstāvjiem». Kas viņi šīs organizācijas izpratnē ir, varēja lasīt pēc dažām dienām propagandētajā sarakstā: Belaičuks, Ždanoka, Stefanovičs, virkne ekonomistu no demokrātisko iniciatīvu centra, kas patlaban uzskatāms par partijas pilsētas komitejas un daļēji arī Interfrontes galveno intelektuālo balstu. Kaut kādā dīvainā kārtā starp pilsētas atbalstītajiem bija iekļuvusi arī mūsu cienījamā veterāne, žurnāla «Zīlīte» bijusī redaktore Inese Spura. Citus sev pazīstamus «inteliģences labākās daļas» uzvārdus sarakstā neatradu. Secinājums ir skaidrs: mēs gluži vienkārši esam idejiski pretinieki, brīnumainā kārtā vienas partijas ietvaros.

Es negribu analizēt pilsētas partijas aktīva slaveno sanāksmi, taču kādu atziņu no tās var gūt: gan Interfrontes, gan pilsētas partijas vadības ideologi nepārprotami izraudzījušies vienu kopīgu politisku vadlīniju — censties radīt baiļu un nedrošības sajūtu cittautiešu vidē. Apmēram tā: ja mēs jūs neaizstāvēsim, ja mūs gāzīs un viņi nāks pie varas, tad jūs sagaida lielas briesmas. Par šādas ideoloģijas īstenošanu liecina pilsētas aktīva sanāksmē izjustais klajas agresivitātes gars — agresivitāte, kā zināms, ir viens no baiļu simptomiem.

Būsim paškritiski un atzīsim, ka reizēm arī mēs vieglu roku piemetām pa pagalei šim ugunskuram — ar nepārdomātām publikācijām presē, ar neizsvērtiem radio un televīzijas raidījumiem.

Es nedomāju, ka mums šodien vajadzētu kādu vienkāršoti aicināt likvidēt LKP Rīgas pilsētas komiteju — pat tad, ja tā mums galīgi nav vajadzīga. Gan jau tad atradīsies kāds, kas oponējot teiks, ka viņš bez tās ne dienas nespēj dzīvot, un sanāks atkal tikai primitīva badīšanās. Protams, pilsētas partijas organizācijas vadības struktūra nav normāla, tajā ir lieki posmi — vai pilsētas komiteja, vai varbūt visas rajonu komitejas. Agri vai vēlu LKP Centrālajai Komitejai tomēr nāksies šo problēmu kārtīgi izpētīt un risināt.

Bet ko mums, manuprāt, šodien vajadzētu darīt — kaut vai lai beigtu kompromitēt kolēģus Ģirtu Jakovļevu, Māri Čaklo un dažus citus — mēs varētu ieteikt partijas organizācijām atsaukt savus biedrus no pašreizējā pilsētas partijas komitejas vēlēto orgānu sastāva. Tādas tiesības pirmorganizācijām ir.

Nobeigt savas pārdomās es gribētu ar divām konkrētām apkopojošām tēzēm, kuras, es ceru, jūs uzskatīsit par iespējamu iekļaut sapulces rezolūcijā. Pirmkārt: Latvijas Komunistiskās partijas statusu, tai nepieciešamās pārmaiņas un vietu sabiedrības politiskajā sistēmā ir tiesīgi noteikt tikai paši Latvijas komunisti un neviens cits. Un otrkārt: es lūdzu sapulci atbalstīt partijas sekretāru aicinājumā izteiktās pamatnostādnes un uzskatīt tās par mūsu kopīgo platformu, gatavojoties kārtējam Latvijas Komunistiskās partijas kongresam.»

Diemžēl augsti emocionālo referāta toni, tajā ne vienmēr neapstrīdamo, taču dziļo un patiesi ieinteresēto republikās un visas Padomju Savienības pašreizējas politiskās situācijas un tās attīstības perspektīvu analīzi neatbalstīja nākamais runātājs. Latvijas Komunistiskās partijas CK Partijas vēstures institūta sektora vadītāja Elmāra Pelkaua ziņojums, kas bija veltīts ierosināto Latvijas Komunistiskās partijas jauno Statūtu variantu analīzei, daudz efektīvāk nekā radošo darbinieku auditorijā būtu izskanējis analfabētisma likvidēšanas klasē.

Lai gods nākamajam runātājam, Mākslas akadēmijas partijas organizācijas sekretāram Hilmāram Zīlem, kam izdevās atgūt klausītāju uzmanību. Novērtēdams pašreizējās attiecības starp republiku un centru, docents salīdzināja republikas likumu par Latvijas ekonomisko patstāvību un savienības likumu par Baltijas republikām.

— Ja to salīdzinām ar futbola maču, —- atzīmēja runātājs, — jāatzīst, ka mēs esam zaudējuši ar rezultātu apmēram 1:5. So rezultātu var anulēt, vienīgi diskvalificējot uzvarējušo komandu par impēriskās domāšanas dopinga lietošanu.

Neatstāstīšu detaļās ekonomiskās situācijas analīzi, atzīmēšu tikai, ka tā bija pārdomāta, asprātīga un visai reālistiska. H. Zīles galvenais secinājums ir šāds: šobrīd LKP Programma nespēj garantēt tautai drīzu labklājības sasniegšanu. Mainot politisko, un ekonomisko mehānismu, būs ļoti daudz un ļoti kalpot tautai, konsolidējot spēkus neatlaidīgi jāstrādā. Tikai tad partija sāks kalpot tautai nevis vārdos, bet gan darbos. Sai nolūkā jāatrisina arī centrālais jautājums — par Latvijas Komunistiskas partijas lomu «futbola mačā» starp republiku un centru.

Debates ievadīja republikas kultūras ministra pirmā vietniece Nellija Janaus.

— Es jautāju tev, komunist, kas šodien atrodies zālē un esi uzskaitē Rīgas pilsētas partijas organizācijā, vai tu nejūties morāli un garīgi pazemots un bezpalīdzīgs partijas pilsētas komitejas centrālisma priekšā? Es jūtos. Taču nedrīkst krist izmisumā, jo tas nomāc domu un atņem vēlēšanos rīkoties. Situāciju Rīgas pilsētas partijas organizācijā raksturo pretruna starp aparātu, kam pieder vara, un pirmorganizācijām, ierindas komunistiem. Mūsu organizācija jau sašķēlusies, un ar deklarācijām par vienotību situāciju nevar labot.

Sī tēze pārspīlēti izskanēja režisora Jāņa Streiča runā. Viņa vārdi, ka varbūt visiem būtu labāk izstāties no Latvijas Komunistiskās partijas, lai visi redzētu, ka tā ir okupantu partija, šokēja lielāko daļu sanāksmes dalībnieku un pēc tam saņēma argumentētu pretsparu no tribīnes.

Taču man šķita, ka Streiču vienkārši nesaprata pareizi. Manuprāt, viņa paziņojums bija tikai retorisks paņēmiens vai, runājot matemātiķu valodā, mēģinājums pierādīt sev teorēmu no pretējā. Acīmredzot retorikas mākslā meistars nav tik stiprs kā režijā. Tāpēc viņa runas izskaņa daudziem aizēnoja tās galveno domu, kas ir maksimāli skaidra:

— Daudzi labi cilvēki nepārdomāti izstājas no partijas. Tā nav jārīkojas, jo lielākā daļa klātesošo savā laika tajā iestājās nevis karjeras dēļ, bet ticot, ka ar savu aktivitāti viņi var palīdzēt tautai. Tagad darbs partijā paver vēl plašākas iespējas kalpot tautai.

Vēl viena ievērības cienīga tēze režisora runā — reliģijai un partijai jākļūst savienojamām. Reliģiskā pārliecība nedrīkst būt par šķērsli piederībai pie PSKP.

Dzejniece Lija Brīdaka teica, ka konservatīvie mēģina ielenkt progresīvos spēkus, kas satricina impērijas pamatus. Interfrontes agresivitāte izskaidrojama ar tās vājumu, jo šai kustībai, kuras vienīgais mērķis ir atstāt visu pa vecam, nav nākotnes. L. Brīdaka aicināja LTF un citas sabiedriskās organizācijas nenorobežoties no progresīvi noskaņotajiem komunistiem, bet kopā ar viņiem iet uz vienotu mērķi — brīvu un neatkarīgu Latviju.

— Mēs dzīvojam laikā, kad notiek impērijas sabrukšana, — sacīja rakstnieks Andris Jakubāns. — Un mums ir vajadzīgi stipri līderi. Taču diemžēl Latvijas Komunistiskajā partijā pašreiz nevar iziet priekšplānā tāda personība kā Aļģirds Brazausks. Jo progresīvo un konservatīvo spēku samērs republikas partijas organizācijā tagad faktiski ir fifty-fifty — puse uz pusi. Tāpēc visiem godīgajiem cilvēkiem ir jāstājas partijā, nevis jāizstājas no tās.

Andrejs Cīrulis, žurnālists:

— Partijā jau sen ir notikusi šķelšanās, taču ne jau krievos un latviešos. Tā ir sadalījusies pēc progresīvi domājošo un dogmatiķu principa. Nedrīkst atdot pozīcijas, zaudēt ietekmi partijā. Un ne tikai idejisku apsvērumu dēļ. Partijai ir daudz kas no tā, kā nav tautai. Ņemsim kaut vai to pašu Latvijas Komunistiskās partijas CK izdevniecību. Ja mēs kapitulēsim vai virsroku gūs konservatīvie, kur tad tiks iespiesti brīvdomīgie izdevumi?

No tās pašas runas:

— Mehānisks partijas dalījums latviešos un krieviski runājošos, viņu procentuālā attiecība neliecina par reālo spēku samēru. Esmu pārliecināts, ka partijā progresīvi noskaņotu cilvēku, reformatoru ir krietni vairāk nekā to, kas cīnās par vakardienu. Un tāpēc ceru, ka CK plēnums var kļūt par progresīvo spēku uzvaru.

Jānis Škapars, žurnālists, vērtējot aicinājumu, norādīja, ka, no vienas puses, tas ir vērsts uz radikālu partijas atjaunināšanu, bet, no otras puses, balstās uz vecām dogmām un jēdzieniem. Tas atspoguļo reālo situāciju ne vien republikā, bet arī visā valstī.

Mēs vēl tikai ejam pa demokratizācijas ceļu, lēni, grūti, gan krītot, gan klūpot steigas dēļ — atvainojiet, šos vārdus saka nevis J. Škapars, bet gan šo piezīmju autors. Gan pārbūves bremzēšanā, gan tās buksēšanā, kas tagad ir acīm redzama, ir vainīgi ne tikai konservatīvie, bet arī progresīvi domājoši un radikāli noskaņoti cilvēki, jo nav mūsu vidū vienotības galvenajā, kņada un ambīcijas mūs nereti novirza sānis, bet dažkārt pat nostāda dažādos ringa stūros. Neesmu pārliecināts, ka politiku var veidot absolūti tīrām rokām, bet man ir skaidrs — politiķa rokām ir jābūt profesionāla meistara rokām.

Profesionālais kinokritiķis Ābrams Kļockins sanāksmē radīja arī profesionālā politiķa iespaidu.

— Jāsāk nevis ar to, kāpēc mēs gribam atdalīties, bet ar to, ko mēs vēlamies radīt. Ja mēs esam gatavi, ja mums ir pamatota programma, tad var un vajag veidot suverēnu partiju. Galvenais jau nav tas, vai mums sašķelties vai nesašķelties, galvenais ir tas, vai mēs varam pateikt tautai, ka padarīsim tās dzīvi labāku. Pašlaik visas kustības republikā ir nonākušas strupceļā. Neviena sabiedriskā organizācija, neviena grupa nevar uzņemties atbildību un nostāties tautas priekšā, skaidri zinādama mērķi un būdama pārliecināta par panākumiem. Mēs arvien vairāk spiežam uz centru, bet vajadzētu domāt par savām lietām. Pārveidot partiju varēs tikai tad, kad mēs piedāvāsim reālu programmu, kā uzlabot tautas dzīvi. Lai neiznāktu tā, ka tad, kad mēs panāksim neatkarību, karalis izrādīsies pliks.

Daudz interesantu un nosvērtu domu bija arī citās runās. Taču diemžēl avīzes nav no gumijas — viss tajās nesaiet. Gribētos atzīmēt tikai vienu. Kaut arī sanāksmē brīžiem tika izteiktas apstrīdamas domas un tādas idejas, kas man šķiet nepieņemamas, pamatvilcienos tā bija inteliģenta un konstruktīva saruna starp cilvēkiem, kuri ir patiesi ieinteresēti Latvijas un tās tautas liktenī.

Minēšu vēl dažas tēzes no Latvijas Komunistiskās partijas CK sekretāra Ivara Ķezbera runas.

— Mūsu lozungs — «Vienoti Latvijai!». Taču šobrīd Latvija ir ļoti dažāda. Nav iespējams uzcelt demokrātisku valsti bez savas kreisas demokrātiskas partijas. Latvijā ir stipras kreisās tradīcijas. Nav pareizi atteikties no kreisā spārna, ja ņemam vērā mūsu vēsturi. Turklāt tas ir vienkārši bezperspektīvi. Šim spārnam jābūt saviem mērķiem, savam statusam un savai programmai. Šis jautājums ir ļoti rūpīgi jāizstudē un jāizvirza Latvijas Komunistiskās partijas XXV kongresā.

— Es nezinu, vai mēs sadalīsimies vai ne, taču esmu pārliecināts, ka partijas galvenais mērķis ir kalpot savai tautai.

— Kas tagad ir mūsu oponenti? Vai precīzāk, kas šobrīd mūs traucē? Tikai šogad mēs pirmo reizi kopš 1959. gada sākām apspriest savus partijas dzīves jautājumus latviešu valodā. Šos gadus mēs nerunājām tajā tāpēc, ka mums bija saliekta mugura. Tagad mēs esam to atliekuši un esam cieši apņēmušies vairs neliekties.

Varbūt mūs salauzīs, izmetīs, varbūt. Taču neviens no mums necīnās par savu krēslu. Mēs cīnāmies par to, lai pirmo reizi pēc 1959. gada varētu kategoriski un brīvi teikt savu vārdu.

— Šobrīd mēs cīnāmies pret centrālismu. Manuprāt, ir bīstami, ka centrā atkal parādījies dubultstandarts. Vācijas Demokrātiskajā Republikā — lūdzu, Ungārijā — lūdzu. Tikai ne Baltijā.

— Mēs gaidām principiālu janvāra plēnumu. Konservatīvie spēki gatavojas tajā revanšēties. Tie ir zaudējuši divas vēlēšanu kampaņas. Mums jābūt ļoti skaidram un saprātīgam skatījumam. Mums ir jāapvienojas un jāraugās nevis uz to, pie kādas organizācijas tu piederi, bet kāds tu esi cilvēks, ko vari izdarīt šajā vēsturiskajā situācijā, jo mūsu skaits ir tik mazs…

— Izstāties vai neizstāties no Komunistiskās partijas? Tā nav nostāja. Tā taču gan Ķezbers var pievērsties diplomāta darbam, gan citi var atrast sev mierīgāku vietu. Šobrīd ikvienam jāpilda savs pienākums.

— Pārbūvei jāattīstās ne tikai pie mums, bet arī Krievijā, visā valstī, vistālākajos reģionos. No tā daudz kas ir atkarīgs. Tāpat kā no procesiem Austrumeiropā.

— Es nepārstāvu svārstīgo centru, es pārstāvu jūs. Tāda saruna īsā atstāstījumā notika Latvijas radošo savienību, mākslas un kultūras organizāciju PSKP biedru sanāksmē.

Daudziem, kā kreiso, tā arī labējo spēku pārstāvjiem, kā ieinteresētiem, tā arī vienaldzīgiem, tā nebūs pa prātam.

Taču sanāksmes dalībniekus un mani vairāk satrauc kas cits — vai tā būs pa prātam tautai un vai tā kalpos tautas labklājībai.

 

V. Semjonovs,

LATINFORM korespondents