Izmaiņas

{{Newspaper Article|Article in=Latvijas Jaunatne|Published on=1990/11/07|Issue number=186|Page number=2|Original title=Kas notiek PSKP iekšienē (1)|Source file=lajn1990n186_002_02}}{{Source image|articles/013/896/013896.jpg}}{{Written by|L. Ļubimovs}}{{About topic|Sociālistiskās sistēmas sabrukums}}{{About topic|PSKP XXVIII kongress}}{{About topic|VDK, čeka, NKVD}}{{About domain|Politika}}{{About person|Una Jaunslaviete}}{{About person|Nikolajs Rižkovs}}{{About person|Boriss Jeļcins}}{{About person|Mihails Gorbačovs}}{{About person|Jegors Ļigačovs}}{{About person|Kalašņikova}}{{About person|Bogomjakovs}}{{About person|Gusevs}}{{About person|Zaharovs}}{{About person|V. Starodubcevs}}{{About organization|PSKP Centrālā Komiteja}}{{About organization|Padomju Savienības Komunistiskā partija (PSKP)}}{{About organization|PSRS Valsts Drošības komiteja (VDK)}}{{About place|Krievija}}{{About place|Afganistāna}}{{About place|Ķīnas TR}}{{About year|1917}}{{About year|1990}}Pagājušajā gadā tauta demokrātiskā ceļā pārņēma no PSKP jau 1917. gadā Ļeņina apsolītās tiesības pārvaldīt valsti. Taču tiesības vēl nav vara. Boļševiku partija, 73 gadus nespēdama pildīt tās sagrābtos pienākumus, ir novedusi valsti līdz katastrofas robežai, bet no toreiz uzurpētās varas šķirties nedomā. Šīs parādības iemesli ir skaidri arī bezpartijiskajiem: birokratizējusies partijas nomenklatūra baidās zaudēt visatļautību un privilēģijas, kas tai jau tagad dod iespēju dzīvot tautai nesasniedzamajā gaišajā nākotnē. Lai šo stāvokli saglabātu, nomenklatūras darbinieki un viņu aparāts cenšas kavēt un noraidīt jebkurus jaunus dzīves procesus, mēģinot pierādīt, ka, lai arī viņu vadīšanas laikā ne viss bijis gluži labi, taču jebkuras citas varas apstākļos kļūšot nesalīdzināmi sliktāk. Lai šo domu apstiprinātu, viņi cenšas radīt haosu, maizes un cukura trūkumu, lai cilvēkiem nebūtu ko smēķēt, ar ko mazgāties, – vārdu sakot, lai būtu visu to preču deficīts, pēc kurām ir pieprasījums. Jau vairāk nekā gadu neveicas ar nomu un fermeru saimniecību ierīkošanu laukos, tiek traucēta lauksaimniecības apgāde ar materiāliem un tehniku. Trūkstot transportam un degvielai, uz lauka sapūst labība. Tai pašā laikā benzīnu pārdodam ārvalstīm, Afganistāna to saņem pat bez maksas. Tiek radīts mākslīgs vagonu deficīts – ražas novākšanas laikā tos izmanto, lai pārvadātu no ārzemēm saņemtos lopbarības graudus. Rižkova valdības nekompetence un iniciatīvas trūkums pat liedz izmantot Ķīnas pārbaudīto pieredzi: tur zeme atdota zemniekiem un pārtikas problēma nepastāv.

Netiek risinātas darba samaksas problēmas, neuzlabojas darba apstākliapstākļi, tāpēc pazeminās darba ražīgums rūpniecībā un transportā. Cilvēki tagad solījumiem vairs netic un negrib par velti strādāt partokrātijas gaišās tagadnes labā. Parlaments pieņem likumus, bet tie netiek pildīti. Sekas ir tiesiskās kārtības orgānu un prokuratūras bezdarbība. Pieaug organizētā noziedzība, korupcija, arvien rosīgāka kļūst mafija.