Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Kas notiek PSKP iekšienē (1)

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Pagājušajā gadā tauta demokrātiskā ceļā pārņēma no PSKP jau 1917. gadā Ļeņina apsolītās tiesības pārvaldīt valsti. Taču tiesības vēl nav vara. Boļševiku partija, 73 gadus nespēdama pildīt tās sagrābtos pienākumus, ir novedusi valsti līdz katastrofas robežai, bet no toreiz uzurpētās varas šķirties nedomā. Šīs parādības iemesli ir skaidri arī bezpartijiskajiem: birokratizējusies partijas nomenklatūra baidās zaudēt visatļautību un privilēģijas, kas tai jau tagad dod iespēju dzīvot tautai nesasniedzamajā gaišajā nākotnē. Lai šo stāvokli saglabātu, nomenklatūras darbinieki un viņu aparāts cenšas kavēt un noraidīt jebkurus jaunus dzīves procesus, mēģinot pierādīt, ka, lai arī viņu vadīšanas laikā ne viss bijis gluži labi, taču jebkuras citas varas apstākļos kļūšot nesalīdzināmi sliktāk. Lai šo domu apstiprinātu, viņi cenšas radīt haosu, maizes un cukura trūkumu, lai cilvēkiem nebūtu ko smēķēt, ar ko mazgāties, – vārdu sakot, lai būtu visu to preču deficīts, pēc kurām ir pieprasījums. Jau vairāk nekā gadu neveicas ar nomu un fermeru saimniecību ierīkošanu laukos, tiek traucēta lauksaimniecības apgāde ar materiāliem un tehniku. Trūkstot transportam un degvielai, uz lauka sapūst labība. Tai pašā laikā benzīnu pārdodam ārvalstīm, Afganistāna to saņem pat bez maksas. Tiek radīts mākslīgs vagonu deficīts – ražas novākšanas laikā tos izmanto, lai pārvadātu no ārzemēm saņemtos lopbarības graudus. Rižkova valdības nekompetence un iniciatīvas trūkums pat liedz izmantot Ķīnas pārbaudīto pieredzi: tur zeme atdota zemniekiem un pārtikas problēma nepastāv.

Netiek risinātas darba samaksas problēmas, neuzlabojas darba apstākļi, tāpēc pazeminās darba ražīgums rūpniecībā un transportā. Cilvēki tagad solījumiem vairs netic un negrib par velti strādāt partokrātijas gaišās tagadnes labā. Parlaments pieņem likumus, bet tie netiek pildīti. Sekas ir tiesiskās kārtības orgānu un prokuratūras bezdarbība. Pieaug organizētā noziedzība, korupcija, arvien rosīgāka kļūst mafija.

Noskatoties dažas b. Rižkova vadītās PSRS Ministru Padomes sēžu pārraides pa televīziju, visa valsts varēja pārliecināties, ka lēmumu pieņemšanas vietā tur notiek nogurdinoša demagoģija. Par to savā grāmatā «Grēksūdze par doto tematu" pamatoti raksta Boriss Jeļcins. Kaut arī šī valdība ir acīm redzami nekompetenta, tā joprojām grauj tautas saimniecību. Ne tikai ekonomiku, bet arī politiku un tikumību. Un, par spīti tautas neuzticībai, joprojām tur rokās vadības grožus. Kāpēc?

Tās krusttēvs bija Jegors Ļigačovs. Toreiz viņš bija otrais cilvēks valstī – pārzināja vadošus kadrus. Viņš izraudzījās premjera vietniekus, ministrus, kā arī apgabalu komiteju sekretārus, skatoties pēc to uzticības partijai un tās dogmām. Vai gan citādi apspriešanai parlamentā būtu iesniegtas tik odiozu personu kandidatūras, kādi bija Kalašņikova, Bogomjakovs, Gusevs. Kultūras ministra amatā nokļuva tālu no kultūras stāvošais partijas funkcionārs Zaharovs. Tāpat bija ar daudziem citiem. Jā, viens otrs no viņiem ,,krita cauri". Pat parlamenta locekļu paklausīgā vairākuma apstākļos. Bet cik daudziem ,,laimējās" – no Politbiroja kandidātiem un locekļiem, no uzticamajiem funkcionāriem, kuri vēl joprojām vada, paši nezinādami, ko! Toties viņi pilda sava štāba – Politbiroja – norādījumus. Un valdības galva? Līdz XXVIII kongresam viņš bija Politbiroja loceklis un tikai pēc tam valdības galva. Tā, rau, tika iebraukts strupceļā un tālāk ceļa nav.

Ar tautu, tāpat kā, starp citu, arī ar tautas deputātiem, rižkovieši pēc senas tradīcijas nerēķinās. Viņi joprojām mīt absurda un abstrakciju pasaulē, apliecinot savu uzticību Politbirojam un VDK. Domāju, mēs sagaidīsim tos laikus, kad, tāpat kā tagad Vācijā, kļūs pieejama un zināma viņu kompetento orgānu kartotēka. Uzzināsim, kas ziņoja un denuncēja. Esmu pārliecināts, ka šo personu vidū būs lielākā daļa no mūsu tagadējās valdības. Tad visiem kļūs saprotams, kāpēc mūsu valdība nevis vada, bet demoralizē valsti.

Lielas cerības Rižkovs saistīja ar topošo Krievijas partiju un tās Politbiroju. Ne velti Nikolajs Ivanovičs pameta pusratā veselu kaudzi darbu, piemēram, tirgus programmu, nākamā gada plānus, pūstošo ražu, konfliktus sakarā ar deficītu un cītīgi sēdēja prezidijā partijas konferencē, kas netiesīgi bija nosaukta par kongresu. Un tas notika laikā, kad īstie visas valsts un Krievijas tautas izredzētie meklēja izeju no valdības radītā ekonomiskā strupceļa. Uz laukiem puva labība, bet Krievijas. partokrātija tērēja laiku, lai izveidotu vēl vienu nekam nevajadzīgu varu, kas nespēj novest ne pie kā cita, kā vienīgi pie tālāka valsts sabrukuma.

Cilvēki ar veselu saprātu, atbalstīdami pārbūvi, nesaprata: kādēļ Krievijā bija jārada papildu partijas monstrs? PSKP, atbrīvota no smagajiem valsts darbiem, tagad taču spētu tikt galā ar savu teritoriālo Krievijas partijas struktūru vadīšanu. Agrāk, kad tās spēki valstī bija sadrumstaloti, tai taču nācās nodarboties gan ar sava režīmu uzturēšanu vienās valstīs, gan ar terorisma un juku organizēšanu citviet, tēmējot uz pasaules revolūciju. Pašlaik komunisma rēgs izzūd ne vien Eiropā, bet visā pasaulē. Kam un kādā nolūkā ievajadzējies vēl vienu birokrātisku partijas resoru?

Tie, kas sekojuši tā veidošanas procesam, man piekritīs: tas bija vajadzīgs privileģētajiem partokrātiem, kurus izbiedējusi iespēja zaudēt savu jau sasniegto gaišo nākotni, iespēja līdz ar bezatbildības pilno varu zaudēt arī staļiniskās privilēģijas. Bet pārvērsties par parastiem pilsoņiem, kuri saņem pēc spējām, stāvēdami rindās, viņiem nozīmē gandrīz to pašu, ko parastajiem pilsoņiem nokļūt Gulagā. Viņu iedvesmotājs un cerība Politbirojā Ļigačovs, ar savu primitīvi trulo stūrgalvību aizstāvēdams ne vien tautas, bet arī partijas noraidīto staļinisko sociālisma principu, jau kļuvis par anekdotisku personu. Ieraudzīt viņu līdz ar tuvākajiem piekritējiem PSKP altārī pēc XXVIII kongresa nebija cerību, jo nebija šaubu, ka progresīvākie delegāti no nomalēm – Baltijas, Moldovas, Ukrainas, Aizkaukāza – balsos pret odiozo personu.

Varu un privilēģijas mīlošajiem partokrātiem bija nobriedusi doma mēģināt sakopot spēkus Krievijā. Nav svarīgi, cik lieli tie ir, galvenais – izveidot štābu to vadīšanai. PSKP XXVIII kongresa delegātu vēlēšanas tobrīd jau daļēji bija notikušas. Taču PSKP nekad nav ievērojusi noteikumus, nav bijusi godīga. Viss ticis lemts slepus, čukstus, pēc principa – mērķis attaisno līdzekļus –, bet allaž ziņots, ka tas notiekot tautas vārdā vai pēc darbaļaužu vēlēšanās. Šoreiz tika paziņots, ka PSKP XXVIII kongresa delegāti kļūstot arī par KPFSR partijas konferences delegātiem, – tai būšot jāapspriež partijas kongresa rīkošanas lietderīgums un tas jāsagatavo, lai varētu dibināt Krievijas partiju. Tobrīd vēl pietrūka nekaunības, lai uzreiz izziņotu kongresu, – visapkārt mutuļoja demokrātija, plurālisms. Bet kāpēc nevarēja sarīkot mērķtiecīgas vēlēšanas, kā paredz statūti, un Krievijas kongresam ievēlēt citus delegātus? Kāpēc tikai vieniem tādas privilēģijas un uzticība?

Konservatoriem veicās arī citā jomā. Ne jau bez Jegora Ļigačova – toreizējā visas valstis lauksaimniecības uzrauga – palīdzības tika izveidota tā sauktā Zemnieku savienība, lai saglabātu kolhozus un sovhozus. Patiesībā gan radās lauku administratoru – dzimtbūšanas aizstāvju – savienība, un arī viņi grib cīnīties par iespēju komandēt. Kad izveidosies kooperatīvi, fermeru saimniecības, visi šie sarkanie feodāļi taču paliks bez darba. No šo pašu mūsdienu dzimtbūšanas aizstāvju vidus par savienības priekšsēdētāju tika izvirzīts Starodubcevs. Viņa labā savu kandidatūru atsauca pat Ļigačovs, kurš arī bija izvirzīts par zemnieku prezidenta kandidātu.

(Nobeigums nākamajā numurā)

L. Ļubimovs,

laikraksta „ Gudok" korespondents Baltijā

Tulkojusi  U. Jaunslaviete