Izmaiņas

Latvijas daba, tāpat kā latviešu valoda ir vienlīdz degradētas. Ir bīstami apdraudēta tauta, visu Latvijā dzīvojošo cilvēku populācijas veselība un nākotne. Šodien mēs stāvam mūsu prātam vēl neaptveramas, bet reāli iespējamas ekoloģiskās katastrofas priekšā. Pagaidām netālas, bet vistuvākā laikā arī iespējamas reģionālas, visas Latvijas dabas degradācijas bezdibeņa malā. Tās reālās kontūras visā savā traģismā, bezpalīdzībā, sabiedrības neizpratnē un sašutumā šobrīd iezīmējas Olainē, Jūrmalā, Ventspilī, Rīgā, Jelgavā, Inčukalnā, Rīgas jūras līcī un daudzās citās lielākās un mazākās teritorijās. Un kā gan citādi lai novērtē reālo situāciju, ja Latvijai, kas līdz šim bijusi labi nodrošināta ar virszemes un pazemes ūdeņiem, gandrīz vairs nav tīra virszemes ūdens. Ja lielāko daļu upju un ezeru nedrīkstam izmantot pat rekreācijā. Ja zinām, ka virszemes un pazemes ūdeņu piesārņojuma apjomi arvien pieaug, ja bakterioloģiskā piesārņojuma apjoma pastāvīgais fons, piesārņojums ar toksiskiem smagajiem metāliem un citiem, cilvēkiem un videi bīstamiem ingredientiem daudzkārt pārsniedz galēji pieļaujamās koncentrācijas. Bet cik videi un cilvēkam bīstamu izgāztuvju — rūpniecisko, pilsētu, apdzīvoto vietu, komunālās saimniecības atkritumu izgāztuvju — ir Latvijā? Cik lielas platības to dēļ kļuvušas bīstamas un būtībā jānorobežo no apkārtējās teritorijas, to mēs pat nezinām. Ir pienācis laiks pieprasīt, lai republikas valdība sāk atmaksāt parādus, ko valsts resori gadu desmitiem nežēlīgi aizņēmušies no dabas, pat nedomājot, vai daba fiziski spēj tik daudz dot. Tagad vairāk nekā jebkad visiem Latvijas iedzīvotājiem ir nepieciešams apvienoties savas Tēvzemes, tās dabas aizsardzības, sevis pašu aizsardzībai.