Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Guntis Eberhards. Runa LTF 1. kongresā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Godātie domubiedri, viesi!

Latvijas daba, tāpat kā latviešu valoda ir vienlīdz degradētas. Ir bīstami apdraudēta tauta, visu Latvijā dzīvojošo cilvēku populācijas veselība un nākotne. Šodien mēs stāvam mūsu prātam vēl neaptveramas, bet reāli iespējamas ekoloģiskās katastrofas priekšā. Pagaidām netālas, bet vistuvākā laikā arī iespējamas reģionālas, visas Latvijas dabas degradācijas bezdibeņa malā. Tās reālās kontūras visā savā traģismā, bezpalīdzībā, sabiedrības neizpratnē un sašutumā šobrīd iezīmējas Olainē, Jūrmalā, Ventspilī, Rīgā, Jelgavā, Inčukalnā, Rīgas jūras līcī un daudzās citās lielākās un mazākās teritorijās. Un kā gan citādi lai novērtē reālo situāciju, ja Latvijai, kas līdz šim bijusi labi nodrošināta ar virszemes un pazemes ūdeņiem, gandrīz vairs nav tīra virszemes ūdens. Ja lielāko daļu upju un ezeru nedrīkstam izmantot pat rekreācijā. Ja zinām, ka virszemes un pazemes ūdeņu piesārņojuma apjomi arvien pieaug, ja bakterioloģiskā piesārņojuma apjoma pastāvīgais fons, piesārņojums ar toksiskiem smagajiem metāliem un citiem, cilvēkiem un videi bīstamiem ingredientiem daudzkārt pārsniedz galēji pieļaujamās koncentrācijas. Bet cik videi un cilvēkam bīstamu izgāztuvju — rūpniecisko, pilsētu, apdzīvoto vietu, komunālās saimniecības atkritumu izgāztuvju — ir Latvijā? Cik lielas platības to dēļ kļuvušas bīstamas un būtībā jānorobežo no apkārtējās teritorijas, to mēs pat nezinām. Ir pienācis laiks pieprasīt, lai republikas valdība sāk atmaksāt parādus, ko valsts resori gadu desmitiem nežēlīgi aizņēmušies no dabas, pat nedomājot, vai daba fiziski spēj tik daudz dot. Tagad vairāk nekā jebkad visiem Latvijas iedzīvotājiem ir nepieciešams apvienoties savas Tēvzemes, tās dabas aizsardzības, sevis pašu aizsardzībai.

Galvenā atbildība un iniciatīva radikālam pagriezienam uz vides atveseļošanu vispirms būtu jāuzņemas Ministru Padomei un Valsts plānam. Kardinālu pārkārtošanu prasa visa saimnieciskā darbība un plānošanas stereotips. Nav pieņemama republikā publicētā ekonomiskās un sociālās attīstības koncepcija, jo tās pamatnostādnēs absolūti nav ņemts vērā ne vides stāvoklis, ne arī pirmās jaunās Valsts dabas aizsardzības programmas un tālākās stratēģijas koncepcijas izstrādnes. Pieminēto programmu un koncepciju pagājušā gada nogalē un šī gada sākumā forsētā veidā izstrādāja Zinātņu akadēmijas, augstskolu un nozaru speciālisti. Šiem dokumentiem jākļūst par sevišķi nozīmīgiem valsts taktikas un stratēģijas pamatdokumentiem, kurus Latvijā realizēs nākamajā piecgadē un pat vēl 21. gadsimta pirmajā desmitgadē. Absolūtu neizpratni rada tas, ka šos sevišķi nozīmīgos dokumentus galīgā variantā ne vien neredzēja lielākā daļa to izstrādātāju, bet par tās pamatnostādnēm netika minēts arī presē, nemaz nerunājot par tādu visas sabiedrības apspriešanu. Tāpēc šobrīd mēs esam tiesīgi prasīt — nodot šos dokumentus plašai apspriešanai, gluži tāpat, kā mēs to darām, iztirzājot ekonomiskās un sociālās attīstības koncepciju. Uzskatām, ka abi dokumenti pilnvērtīgu realitāti iegūs, ja tos izstrādāsim nesaraujamā kopsakarībā. Jāpasvītro, ka šodien Latvijā nevienu no tautsaimniecības nozarēm nedrīkstētu uzskatīt par galveno, jo jebkura tālākā attīstība jārealizē tikai uz labvēlīgas vietējās ekoloģiskās situācijas pamata. Reālajai plānošanai nelokāmi jābalstās uz reģionāliem, ekoloģiski noteiktiem ierobežojumiem, kā to šodien dara augsti attīstītās valstīs visā pasaulē. Un jāsaprot, ka ekoloģiskie ierobežojumi pieaugs ar katru gadu, ar katru gadu tie prasīs arvien lielākus finansiālos un materiālos resursus. Tāpēc jau šodien vismaz ar 10—20 gadu perspektīvu jāsāk realizēt vides saglabāšanas un ekoloģiskās situācijas normalizācijas prioritāte. Jādomā, kā visās ražošanas un dzīves sfērās ieviest taisnīgo principu — piesārņotājs maksā. Pretējā gadījumā, vēl nepārkāpjot 21. gadsimta slieksni, mēs Latvijā radīsim ekoloģisko tuksnesi, cilvēka dzīvei un darbam nederīgu vidi.

Patiesi demokrātiska un tiesiska valsts nav iedomājama bez likumības. Tas pats sakāms par vides saglabāšanu un atjaunošanu. Tāpēc mēs esam tiesīgi prasīt republikas valdībai, Valsts plānam un prokuratūrai reāli mainīt līdzšinējo attieksmi pret dabas aizsardzības likumu un lēmumu pārkāpumiem un pārkāpējiem. Pagaidām dominē resoru un uzņēmumu patvaļa, neatliekamas ražošanas un celtniecības paplašināšanas vārdā vienpusīgi tiek izmantotas noteiktās tiesības, bet gandrīz pilnīgi ignorēti noteiktie pienākumi pret vidi. Daudzie pareizie un tiešām vajadzīgie dabas aizsardzības juridiskie dokumenti, ja tā var izteikties, vienkārši nedarbojas. Ar lielām cerībām un atzinību Latvijas dabas aizsardzības speciālisti uzņēma Centrālkomitejas un PSRS Ministru Padomes š.g. janvārī pieņemto kopējo lēmumu par dabas aizsardzības kardinālu pārkārtošanu, saskaņā ar kuru tika izveidota arī mūsu republikas Valsts dabas aizsardzības komiteja kā vienīgais koprepublikāniskais valsts dienests, kas pilnībā kontrolētu dabas resursus un vides stāvokli Latvijā. Jaunās komitejas struktūra un daudzi organizatoriski jautājumi tika risināti ar tiešu republikas vadošo speciālistu līdzdalību. Arī tās priekšsēdētājs īstenībā vispirms tika izvēlēts un tikai tad oficiāli iecelts. Tas viesa cerības uz pirmiem radikāliem soļiem kārtības ieviešanā. Diemžēl, pēdējā laikā komitejas vadību un arī mūs šokēja tās aktivitātes, kuras notiek nekur citur kā PSRS nozaru ministrijās Maskavā. Ignorējot iepriekš minēto kopīgo lēmumu, atsevišķi Vissavienības resori uzsāka metodiskus uzbrukumus, lai atgrieztos pie vakardienas nozaru pieejas principa. Pieņemtie lēmumi jau reāli skar arī Latviju. Pārfrāzēti tā skanētu sekojoši — pats sēju un pļauju, iesaku, kādus lēmumus pieņemt, bet mani pakļautie kontrolē, cik pareizi es strādāju, lai Valsts dabas aizsardzības komiteja kontrolē manus kontrolētājus. Tā ir izteikta demagoģija un atklāts mēģinājums degradēt pārbūves kursu, atgriešanās pie stagnācijas perioda, un nav pieņemama Latvijā, kur jau sperts ievērojams solis uz priekšu. Diemžēl, republikas Ministru Padomes nostāja ir pasīvi nogaidoša. Šādā kritiskā situācijā nedrīkstam būt pasīvi novērotāji.

Mums visiem jāiestājas par Valsts dabas aizsardzības komiteju kā vienīgo visu Latvijas resoru, vides stāvokļa kontroles dienestu un jāprasa, lai republikā vēl pašlaik darbojošies atsevišķie nozaru dienesti tiktu nodoti komitejas pārziņā. Lai nostiprinātu vides aizsardzības suverenitāti un atzītu tās nozīmīgumu Latvijā, ir izteikti priekšlikumi ierosināt Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam noteikt, ka Latvijas PSR Valsts dabas aizsardzības komitejas priekšsēdētājs ir Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks.

Gribu pasvītrot, ka šis priekšlikums ietver sevī dziļu būtisku jēgu un reizē pamatotas bažas par vides stāvokli Latvijā. Mēs atbalstām un uzskatām par nepieciešamu veidot pie pilsētu, rajonu izpildkomitejām ekoloģiskos centrus ar specializētiem štata darbiniekiem kā galvenos visu vietējo teritoriju vides un ekoloģiskās ikdienas problēmu risinātājus. Šādu prioritāti šogad pieteica Jūrmalā, bet tādiem centriem jābūt visās lielākajās pilsētās, it sevišķi tajās, kuru teritorijās un apkārtnē vide katastrofāli deformēta. Te nepieciešama pastāvīga profesionāla uzraudzība, darbošanās. Situācijā, kad pilsētās un dabas teritorijās nav vajadzīgās objektīvās informācijas par vides piesārņojumu, mēs uzskatām par nepieciešamu sekmēt uz kooperatīviem līgumiem vai sabiedriskiem pamatiem darbojošos vietējo vides kontroles laboratoriju vai citu formējumu radīšanu. Šādas iniciatīvas jau izteikušas Jūrmalas un citu pilsētu vides aizsardzības organizācijas. Pašreizējais Latvijas ūdens un gaisa kvalitātes un piesārņojuma kontroles dienesta tīkls un tā darbības režīms nebūt nav optimālais variants un nespēj dot reprezentatīvu un operatīvu informāciju par stāvokli Latvijā. Tā drīzāk ir informācija par jau tālu aizplūdušu pagātni. Ņemot vērā dabā izveidojušās realitātes, ir nepieciešams pārskatīt līdzšinējo koncepciju un radīt ar modernu aparatūru nodrošinātas vides un atsevišķu resursu reģionālā un lokālā monitoringa sistēmu. Mēs aicinām Latvijas eksperimentālās rūpnīcas meklēt ceļus deficītas kontrolaparatūras radīšanai.

Milzīgā sabiedriskā aktivitāte sava dzimtā novada vai pilsētas, unikālās dabas teritorijas vienbalsīgā aizstāvībā kopā ar vietējām padomēm, šodien iezīmē tādus pašus sabiedrības aktivitātes uzbangojumus, kādus pārdzīvoja daudzas Rietumeiropas valstis pirms 20—30 gadiem. Mēs nevaram paļauties tikai uz emocijām. Tas ir, protams, mobilizējošs spēks, bet ir jāsaprot, ka tikai sašutums un visa noliegums gandrīz neko neuzlabos. Reizē jāmeklē, jārod izeja no strupceļa. Tāpēc šodien ir nepieciešams veidot no oficiālo valsts un resoru aizbildniecības diktāta neatkarīgu Tautas frontes vides un ekoloģiskā stāvokļa novērtēšanas zinātnieku un praktiķu ekspertu dienestu, ja iespējams, ar patstāvīgām grupām pilsētās un rajonos, kas izstrādātu radušos problēmu risinājumu variantus. Tas absolūti nepieciešams kaut vai tādēļ, ka šodien Latvijā nav neviena valsts un resoru dienesta, kas pilnībā kontrolētu gruntsūdeņu piesārņojumu un ieviestu kārtību daudzo toksisko vielu un citu atkritumu uzglabāšanā un neitralizēšanā. Tautas frontei ir jāuzņemas dabas videi un cilvēka veselībai sevišķi bīstamu stihiski un nekontrolēti izveidoto neskaitāmo izgāztuvju apzināšanas un uzskaites kampaņa un jāuzņemas par tām pagaidām sabiedriska kontrole. Jāizstrādā priekšlikumi valdībai. Mēs esam tiesīgi prasīt, lai neatliekami, zinātniski tiktu risināts jautājums par Latvijas teritorijā uzkrājušos sevišķi bīstamo šķidro atkritumu centralizētu, ekoloģiski drošu glabātuvju izveidošanu no republikas budžeta, bet ne no Vissavienības resoru līdzekļiem, un prasām nepieļaut nekādu bīstamu atkritumu ievešanu Latvijā, īslaicīgai vai pastāvīgai uzglabāšanai, kā arī tālākā perspektīvā paredzamajai utilizācijai no citām republikām un ārvalstīm. Neļausim pārvērst mazo Latviju par starptautisko atkritumu izgāztuvi! (Aplausi.)

Tāpat mēs iestājamies pret sevišķi nozīmīgu kūrortoloģisko, rekreācijas un citu vides resursu un teritoriju neracionālu izsaimniekošanu, degradāciju — sevišķi Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē. Ar šo jautājumu mēs norūpējušies griežamies pie karaspēka daļu virspavēlniecības un pie valdības, jo tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju un atpūtnieku ir zināma un acīm redzama jaunu teritoriju aizņemšana, piesārņošana vai vides iznīcināšana. Mēs uzskatām, ka Padomju Armijai un tās komandējošam sastāvam, kā PSRS pilsoņiem, kas veic svēto valsts aizsardzības funkciju, reizē jāpilda arī pilsoņu pienākums, kuru nosaka PSRS konstitūcijas 47. pants un PSRS Augstākās Padomes 1985. gada lēmums par dabas resursu racionālu izmantošanu un dabas aizsardzības likumdošanas ievērošanu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka daži komandējošā sastāva pārstāvji reizē ir arī mūsu republikas Centrālkomitejas un valdības locekļi.

Mēs nespēsim veikt sarežģīto vides atveseļošanas darbu, ja atklāta informācija par reālā piesārņojuma līmeņiem un to sekām nebūs pieejama ikvienam. Konkrēta informācija regulāri jāpublicē republikas un rajonu preses izdevumos. Bez pareizas informācijas nevar radīt pareizu situācijas izpratni un cerēt uz sabiedrības praktisku darbību. Uzskatām, ka Tautas frontei reizi par visām reizēm beidzot jāpanāk speciāla, periodiska, aktuālām vides un ekoloģijas problēmām veltīta žurnāla izdošana. Šo izdevumu Latvijā gaidīja visus stagnācijas gadus un tā arī nesagaidīja. Nešaubos, ka ļoti nepieciešams organizēt sabiedriskās domas pētīšanas dienestu. Mēs nekad nepanāksim vides atveseļošanu, ja turpmāk netiks veidota patstāvīga, līdztiesīga sadarbība zinātniski pētnieciskajā, izglītības un praktiskā darbā ar kaimiņu republikām un citām Baltijas valstīm. Bet to mēs varēsim panākt tikai tad, ja pratīsim domāt vienādās kategorijās, apmainīties ar līdzvērtīgu operatīvu informāciju. Šodien mēs pagaidām vienkārši nesaprotamies — es te domāju ārvalstis —, jo runājam dažādās izpratnēs. Lai tā nebūtu, mums ir nepieciešama mūsdienīga, pasaules klases pētījumu un novērojumu aparatūra un instrumenti, laboratoriju bāze.

Mums jāsūta jauni, zinoši, strādātgriboši cilvēki apgūt progresīvo ārzemju pieredzi. Šādu ceļu jau šodien piedāvā atsevišķas firmas un augstskolas. Apkārtējās vides problēma ir globāla, un arī risināma tā ir vienīgi sadarbībā ar citām tautām un valstīm. Mēs aicinām vēl plašāk atbalstīt Latvijas Kultūras fonda iniciatīvu, visiem spēkiem sakopt gadu simtos izveidojušos Latvijas novadiem raksturīgo kultūrainavu, kultūrvidi, atdzīvināt kultūrvēsturisko mantojumu un vietējos ģeogrāfiskos nosaukumus.

Un visbeidzot, mēs noteikti iestājamies un prasām tautas vides sargu dienesta izveidi, kas ar juridiski noteiktām tiesībām organizētos pie pilsētu un ciemu izpildkomitejām cīņai pret elementāru cilvēku uzvedības normu pārkāpumiem vidē. Šādas iniciatīvas jau izteiktas Rīgā, par minētā dienesta radīšanas nepieciešamību savā pilsētas sesijā septembri balsoja Jūrmalas deputāti. Mēs prasām, lai republikas valdība un augstākās likumības valsts dienesti visnotaļ atbalstītu šo ierosmi. Tikai kopīgiem spēkiem, balstoties uz zinātnes atziņām, mēs spēsim saglabāt mazās Latvijas dabu, cilvēku dzīvei un darbam derīgu teritoriju. Tas būs grūts un garš darba cēliens, kas mums jānoiet kopā, jāveic mums pašiem. (Aplausi.)