Izmaiņas

{{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/09/27 |Issue number=185 |Page number=3 |Original title=VĀCIETIS UN VIŅA LAIKS |Source file=paja1988n185_003_01 }}{{Written by|Jānis Škapars}}{{About topic|Literatūras vēsture — jauna pieeja}}{{About domain|Kultūra un māksla}}{{About domain|Vēsture}}{{About domain|Politika}}{{About person|Ojārs Vācietis}}{{About person|Augusts Voss}}{{About person|Kārlis Krauliņš}}{{About person|Bruno Saulītis}}{{About person|Ignats Muižnieks}}{{About person|Valdis Lukss}}{{About person|Ādolfs Talcis}}{{About person|Arvīds Grigulis}}{{About person|Imants Ziedonis}}{{About person|Regīna Ezera}}{{About person|Gunārs Priede}}{{About person|Ēvalds Vilks}}{{About person|Vizma Belševica}}{{About person|Imants Auziņš}}{{About person|Visvaldis Lāms}}{{About person|Arvīds Skalbe}}{{About person|Ņikita Hruščovs}}{{About person|Māra Zālīte}}{{About organization|Latvijas PSR Rakstnieku savienība}}{{About place|Rīga}}{{About year|1965}}{{About year|1963}}<b>'''Vācietis dzima 196… Nē, Vācieša sakarībā gadskaitli nevaru nosaukt. Vai tas bija 1953., 1956. vai kādā citā gadā, to ir neiespējami pateikt. Vecais kalendārs un stundenis te neder. Vācieša sakarībā neder nekas lineārs un viennozīmīgs. Tie neko neizsaka. Te darbojas citi ritmi, citas sakarības.</b>'''

<b>'''Dzejnieks dzima laikmetu griežos. Dzima, sabiedrībai atdzimstot. Mēžot vēstures mēslainē staļinisko despotismu.</b>'''

<b>'''Taču nē! Dzejnieks dzima traģiskās peripetijās, kad staļiniskais despotisms atgriezās, ietērpies brežņeviskajā autoritārismā. Kad brīvību, vienlīdzību, taisnību un demokrātiju — šo Hruščova vaļā palaisto džinu — doktrinārs uz ilgiem gadiem iepresēja atpakaļ sabiedrības zemapziņas dzīlēs.</b>'''

<b>'''Taču atšķirībā no rakstnieku vairākuma (arī inteliģences vispār), kuri spēja būt revolucionāri vienīgi uzplūdos, Vācietis, šķiet, bija dzimis brīvībai. Dzeja un brīvība, dzeja un taisnība, dzeja un patiesība, dzeja un mīlestība — šie lielumi dzejniekā mājoja organiskā veselumā, tie bija viņa dzīvības un esamības veids. Un tikai tāds un vienīgi tāds — brīvības un vētras putns — varēja tik nerimti saukt pēc saules un pavasara. Cauri gadu desmitiem nest cilvēces atdzimšanas lāpu un tās uzturēšanai dedzināt sevi.</b>'''

<b>'''Par Vācieti kā par īpatni, cilvēku, kurš neiekļāvās normās un standartos, varētu pierakstīt grāmatu grāmatas. Kā tas lasītājiem labi zināms, Vācietis bija komunists, taču komunists atbilstoši savai «vērtību svētnīcai». Šķirstu partijas biroja protokolus, gads aiz gada, desmits aiz desmita. Tur visskrupulozāk dokumentēti dzejnieka netikumi. Sapulces apmeklē reti, lektorijus — vēl retāk, biedru naudas maksā šā un tā. Vācietis solās. Taču atkal un atkal… kultūras nama direktora sūdzība par «norautu» dzejas vakaru, rajona vadības ziņojums par trakulībām un nacionālistisku dziesmu dziedāšanām, ja nacionālistiska ir «Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai». Un, ja vien es paļautos šai dogmatu un «birku karināšanas» stihijai, bet šīs stihijas vara joprojām ir milzīga, es teiktu: Vācietis bija pagalam slikts komunists.</b>'''

<b>'''Slikts komunists un pirmais dzejnieks?! Šīs skaudrās pretišķības, domājot par Vācieti un viņa laikmetu, mani tirda un vajā. Taču ne jau dzejnieks, bet laikmets hameleonēja. Un nevainosim dzejnieku, ja viņš nenāca uz daudzajām sanāksmēm, kur mēs daudzinājām revolucionāro pagātni, bet piegānījām tagadni, cildinājām dižos vadoņus un vēl dižākos sasniegumus, bet sabiedrība tuvojās pastaram galam. Par Vācieti es nespēju rakstīt kā par vienpatni. Vēl neiespējamāk šķiet lipināt atmiņu mozaīku. Dzejnieks, būdams šķirts no rakstnieku pārspīlētās sabiedriskās rosības, dzīvoja laikmetā intensīvāk nekā jebkurš no mums. Vācietis bija traģiska personība, bet traģiska ne tik daudz indivīda izpratnē — dzejnieka dvēselē plosījās laikmeta kolīzijas. Divu kultūru grandoņā viņš nāca kā pravietis — jaunas kultūras nesējs. Jaundievības sludinātājs.</b>'''

<b>'''Māra Zālīte vēsturiskajā jūnija Plēnumā teica, ka dzeja savulaik bija «garīgās pretošanās kustība». Tad, lūk, Ojāra vieta ir unikāla tieši šinī radošās inteliģences, inteliģences un TAUTAS GARĪGĀS PRETOŠANĀS KUSTĪBĀ. Un, ja vien būtu atļauts kaut mazumiņš patētikas, es teiktu: viņš bija kustības karognesējs. Turklāt no sākuma līdz galam. Pat tad, kad latviešu dzejā šī garīgās pretošanās kustība izsīka un noslāpa.</b>'''

¹LM, 1963. g. 30. martā,. 

 <bp style="text-align: right; ">'''Jānis Škapars'''</bp>