9 362
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
Set original images
{{Newspaper Article|Article in=Padomju Jaunatne|Published on=1988/12/02|Issue number=230|Page number=4|Original title=«Rīgas Balss» žurnālisti piedzīvojuši trauksmainas dienas|Source file=paja1988n230_004_01}}{{Source image|articles/180/162/180162.jpg}}{{Written by|Jānis Rimšāns}}{{About topic|Radošo savienību plēnums 1988. gada 1. un 2. jūnijā}}{{About topic|Partijas XIX Vissavienības konference}}{{About topic|Laikraksta «Rīgas Balss» slēgšana un statusa maiņa, 1990}}{{About domain|Politika}}{{About domain|Žurnālistika}}{{About person|Arnolds Klaucēns}}{{About person|Imants Daudišs}}{{About person|Ēriks Hānbergs}}{{About person|Dainis Īvāns}}{{About person|J. Kiriļuka}}{{About person|Valda Krūmiņa}}{{About person|Viktors Avotiņš}}{{About person|Jānis Mozulis}}{{About person|Frīda Brauna}}{{About organization|LKP Centrālā Komiteja}}{{About organization|LKP Rīgas pilsētas komiteja}}{{About media|«Rīgas Balss», laikraksts}}{{About media|«Советская молодежь» («Sovetskaja molodež»), laikraksts}}{{About event|E1988120201}}{{About year|1988}}— Klau, kas tajā «Rīgas Balsī» notiek? — Preses nama liftā prašņā kolēģi un rausta plecus.
— Dzird, ka pieprasot vēlēšanas visu līmeņu amatos un redakcijas kolēģijā, pat runā par laikraksta pašfinansēšanas principa ieviešanu, esot nez kāpēc izveidojuši darba kolektīva padomi…
Kad pilsētas komitejā izkristalizējās attiecīgs lēmums, dabiski, radās jautājums par redaktora amata kandidatūrām. Sekretāra I. Daudiša nostāja arī te bija (man nav nekāda pamata apšaubīt, ka ir arī šobrīd) ļoti godīga. Jo viņš ierosināja, lai kandidatūras, kuras piedāvā partijas pilsētas komiteja, būtu cilvēki, kas «nebūtu alerģiski redakcijas kolektīvam». I. Daudišs, piemēram, izteica priekšlikumu aicināt uz pārrunām publicistu Viktoru Avotiņu.
Domu dalīšanās dažādos līmeņos padarīja mums neiespējamas pārrunas ar Viktoru Avotiņu, notikumi republikā ievirzījās tā, ka ne tikai mēs. , bet arī «Jūrmalas» kareivīgās kolēģes, kuras vienreiz no savas puses kādā preses konferencē naivi mēģināju pabīdīt malā par pēkšņo «publisko abordāžu» Dainim Īvanam, palika bešā.
Kad minējumos un pārspriedumos pazuda vēl kāda kolēģa kandidatūra, kad sirsnīgās šaušalās noskurinājāmies par nez no kurienes mūsu valodās ieklīdušām divām iespējamām kandidatūrām, kas izgājušas Preses namā (un ne tikai tur vien) nepopulāras avīzes skolu, mēs apstājāmies. Radās jautājumi: vai turamies pie kādas nesaprotamas tradīcijas, ka redaktoram it kā jānāk no malas kā varjagam senslāvu kņazistē? Vai mums pašiem būtu kāds mazvērtības komplekss? Ja jau veidojam jaunu, demokrātisku tradīciju, kāpēc vispirms nelūkojamies pēc pašu kolektīvā strādājoša cilvēka? Domstarpības neradās. Mēs nobalsojām par Valdu Krūmiņu.
Taču ne jau par šiem argumentiem man gribējās runāt. Plēnumā pavīdēja doma, ka kandidatūras būtu apspriežamas atklāti, masu informācijas līdzekļos. To tad arī daru, aizstāvot mūsu ievēlēto redaktori. Viņa ir beigusi Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti, ieguvusi marksisma-ļeņinisma filozofijas pasniedzējas diplomu. Redakcijā strādā kopš 1975. gada. Par atbildīgo sekretāri — kopš 1983. gada.
Partijas Rīgas pilsētas komitejas pirmais sekretārs A. Klaucēns referātā konferencei izsaka domu, ka tagad stāvoklis redakcijā uzlabojas un ka pēc konferences mūsu redakcijas kolēģijā būtu jāiekļauj vairāki partijas pilsētas komitejas locekļi. Viņu labie padomi, protams, būs noderīgi, taču žurnālisti vienmēr vēlas galveno — lai viņiem dod daudz labu rakstu. Atceros, ka pēdējos gados ne visai bieži tiekoties ar pilsētas komitejas sekretāriem, kolēģi allaž aicināja partijas darbiniekus vairāk rakstīt pilsētas avīzei. Par to, kā šie lūgumi ievēroti, liecināja mūsu publikācija «Pārkārtošanās un prese» šā gada 14. jūnijā. Tajā viens no mūsu kolēģiem rakstīja tā: «Kur gan jūs esat, draugi un domubiedri no partijas aparāta0 Kāpēc nesteidzaties pavairot vārdos atlietās bruņucietās domas? (. .) Aktuāls jautājums: kāpēc partijas komiteju aparātu darbinieki lielum lielajā vairumā izvairās no praktiskas sadarbības ar presi? Partijas Rīgas pilsētas komitejas pirmais sekretārs A. Klaucēns uz manu jautājumu atbildēja šādi: «Viens nejūt nepieciešamību, otrs neredz iespēju, trešais raujas vaiga sviedros un neredz neko, ceturtais armijā iesīkstējušo uzskatu par bezšķēršļu karjeru dēļ baidās…» (..) Pienācis laiks uzdot jautājumu: vai atbilst savam amatam tāds aparāta darbinieks, kuram «nav interesanti» sadarboties ar savu avīzi? (. .) Jūs esat aprobežojies ar mutvārdu propagandu, bet praktiski neizmantojat rakstīto vārdu. Vai tas ir ļeņiniski?» No redakcijas puses šī nostāja tātad ir skanējusi gana skaidri. Vai tie, kas mūs kritizējuši, šos aicinājumus sadarboties ir jau aizmirsuši?
Par mūsu kandidāti aizvakar Vissavienības televīzijas programmā «Laiks» balsoja Frīda Brauna, visas pasaules sieviešu tiesību aizstāve: «Biju ļoti pārsteigta, kad, pāršķirstot padomju avīzes un žurnālus, atklāju, ka galveno redaktoru parakstos tikpat kā neredzēju sieviešu uzvārdus. Toties smagajos fiziskajos darbos sievietes pie jums nodarbina loti ļoti daudz…» Te nu savukārt es aicinātu džentlmeņus sievietes, ceru, arī bez pierunāšanas būs solidāras), kuri balsos konferencē, atkāpties, tas ir, es gribēju teikt, panākties soli pretī mūsu kandidātei un balsot par viņu.
Uz sadarbību!
