9 362
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
587891
,Set original images
{{Newspaper Article
|Article in=Padomju Jaunatne
|Published on=1988/06/0614
|Issue number=114
|Page number=3
|In section=No piektdienas līdz piektdienai
|Source file=paja1988n114_003_01
}}{{Source image|Abstract=articles/587/891/587891.jpg}}{{Written by|Vineta Vizule}}{{About topic|Metro}}{{About topic|Līgo svētku atdzimšana}}{{About domain|Tautas izglītība}}{{About domain|Pilsētsaimniecība}}{{About domain|Transports}}{{About person|Gints Jegermanis}}{{About person|Oskars Sniedzītis }}{{About person|V. I. Ļeņins}}{{About person|Valentīns Pižikovs}}{{About person|Jānis Vilciņš}}{{About person|Artūrs Snips}}{{About person|K. Kurčenkovs}}{{About person|B. Upīte}}{{About person|D. Elsberga}}{{About year|1988}}Vai jums ir tā gadījies, ka, atgriežoties no kāda ceļojuma, ilgstošas atšķirtības no draugiem un paziņām, pirmais, kas jūs mājās sagaida, — līdz augšai ar vēstulēm piebāzta pastkastīte? Aizvadītajā nedēļā, kad darbā ierados pēc vairākiem attālākiem komandējumiem, nonācu tieši šādā situācijā. Uz sava rakstāmgalda redakcijā atradu prāvu vēstuļu kalnu. Bet ir taču cilvēki, kuri gadiem ilgi no pastkastītes nav izņēmuši nevienu vēstuli... Redakcija, par laimi, nav tāds kantoris, kur regulāri tiktu piesūtīti tikai oficiāli cirkulāri no augstākstāvošām instancēm. Redakcijas pasts — tas šobrīd ir sirsnīgu, labvēlības un uzticības pilnu vēstuļu sakopojums. Dažreiz pat grūti pateikt, kurš kuru informē vairāk — laikraksts lasītājus vai lasītājs laikrakstu. Iepriekšējā vēstuļu apskatā bija runa par to, kāda satura vēstules redakcijas gaida. Jāatzīst, ka aizvadītās nedēļas sūtījumi iepriecina ar savu pārdomātību, domas aktualitāti. Kopumā pasts papildinājies par 1114 sūtījumiem. Ielūkosimies kaut dažās vēstulēs. Topošā filologa Ginta Jegermaņa vēstule sākas ar uzrunu «Labdien, «Pasta taša»!». Gints raksta, ka «Pasta taša» viņam asociējoties ar kaut ko ļoti jauku un labu pagājušā gadsimta latviešu avīžniecībā. Tālāk viņš analizē tās laikraksta publikācijas, kurās runāts par vēstures mācīšanu skolās. Kaut arī mācību gads jau beidzies, klāt eksāmenu un izlaidumu laiks, skolas tematika apcerēta vairākās vēstulēs. Tas arī ir likumsakarīgi, jo tieši izglītības sistēmā pirmām kārtām vajadzētu atspoguļoties tām pārvērtībām, kuras šobrīd gaida sabiedrība. Taču izrādās, ka mācību iestādēs valda apjukums, nav īsti skaidrs, kas tad jaunajai paaudzei būtu jāzina gan par tautas pagātni, gan nākotni, bet pats galvenais — par šodienu. Gints raksta, ka «lai arī kādas mācību programmas tiktu izstrādātas, lai arī kādas grāmatas sarakstītas, galvenais ir un paliek paša skolotāja stāstījums». Viņš ierosina redakcijā sarīkot «apaļo galdu», kurā LPSR Tautas izglītības ministrijas darbinieki apspriestu, kā Latvijas vēsturi skolās mācīs nākamgad. Vēstulē, kuru parakstījusi Oskara Sniedzīša mamma, ir 11 ierosinājumi, kas būtu uzlabojams skolu darbā. Citēšu vienu no tiem: «Nepieciešama pilnīgi jauna, pārstrādāta lasāmā grāmata pirmklasniekiem. Kā piemēru gribu minēt stāstiņus nodalījumā par V. I. Ļeņinu. Vienā no tiem aprakstīts, kā bērnu nama bērni lauž govīm zarus, jo kolhozam ir grūtības ar lopbarību. Garām brauc Ļeņins automašīnā, kuru vada šoferis. Tālākais stāstījums ir visai neinteresants. Ko no tā visa gūst bērns? Manējais prasa: «Vai tad govis baro ar žagariem? Vai Vladimirs Iļjičs ir Ļeņina šoferis?»
Uzskatu, ka nevajag maziem bērniem ar varu skaidrot viņiem vēl svešas militārpatriotiskas, oficiāliem svētkiem veltītas tēmas. Vai leģendārie mūsu tautas strēlnieki saņēma īpašas stundas par patriotismu, Dzimtenes mīlestību? Ar tukšām frāzēm un naiviem stāstiņiem šīs jūtas neieaudzinās. Latviešu valodas skolotāja pareizi teica, ka lasāmajai grāmatai jābūt mīļai, saprotamai, tā bērnam nepieciešama kā rokasgrāmata pirmajiem skolas gadiem.»
Esam saņēmuši arī Rīgas vieglās rūpniecības tehnikuma audzēkņu parakstītu vēstuli, kurā izskan neapmierinājums par šīs mācību iestādes telpu stāvokli, kā arī praktiskā darba organizāciju.