1 024
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
nav labojuma kopsavilkuma
(Iekavās jāpastāsta, ka tolaik mēs dzīvojām tādos neparastos apstākļos. Mēs pat nezinājām, ka ir datori, internets, mobilie telefoni, faksa aparāti. Pāris kopējamie aparāti bija tikai LKP CK un Ministru Padomē. Sakariem kalpoja parastais telefons un pa pastu sūtītas vēstules. Dokumentus rakstīja ar rakstāmmašīnām.)
Zvanīja man nepazīstams vīrietis, šausmīgi uztraucies: - — Redaktor, redaktor, jūs «Vremja» (PSRS TV oficiālais ziņu raidījums) skatījāties?
Teicu, ka nē.
Taisnību sakot, arī es biju apstulbis! Bet ne tik ļoti kā zvanījušais vīrs. Jo pirms pāris mēnešiem bija beidzies PSRS tautas deputātu I kongress, un kopā ar citiem tautfrontiešu ievēlētajiem PSRS tautas deputātiem no Latvijas biju ieraudzījis, ka PSRS it kā monolītā būve krakšķ pa visām šuvēm. Bet tā gāžoties arī varēja nodarīt lielu postu.
* «Daļa masu informācijas orgānu kļuvuši par nacionālistiskās atmosfēras izplatīšanas avotiem.»
* «Notikuši pat tieši vandalisma akti, tikuši nopulgoti valsts simboli, svētumi, kas ir neaizskarami katram kārtīgam cilvēkam, - — pilsoņu kara un Lielā Tēvijas kara kritušo pieminekļi.»
* «1989. gada 23. augustā notikumu organizētāji pacentās sakāpināt noskaņojumu līdz īstai nacionālistiskajai histērijai. Lozungi, kas tika uztiepti tūkstošiem cilvēku, pauž naidu pret padomju iekārtu, pret krieviem, pret PSKP, pret Padomju Armiju.»
Imanta Daudiša secinājums bija: — Jārīkojas tūlīt, pirmdien būs par vēlu!
Daiņa Īvāna atzinums bija: - — Ātrumā nezinu, ko darīt. Bet es jau esmu devis rīkojumu visiem Latvijas Tautas frontes aparāta darbiniekiem rīt (svētdien) būt darbā.
Imants Daudišs un Dainis Īvāns atzinīgi novērtēja manu ideju — sasaukt kopā visus tos PSRS tautas deputātus, kas ievēlēti no Latvijas Tautas frontes, kā arī Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātus. It īpaši tāpēc, ka PSRS tautas deputātiem jau bija izveidojusies jaunā laika politiskā pieredze.
Bija jādabū rokā Latvijas PSR Valsts Televīzijas un radioraidījumu komitejas priekšsēdētājs Jānis Leja. Bet viņa nav mājās. Esot kaut kur aizgājis. Īsti nezina, kur. Es izstāstīju, kas par lietu. Un tad Jāņa Lejas mājinieki bija sarīkojuši apspriedi, izstrādājuši meklēšanas stratēģiju.
Nepagāja ne pusstunda, kad Jānis Leja man jau zvanīja. Izstāstīju atkal, saņēmu tūlītēju piekrišanu. Zvanu gaidot, aicinājuma tekstu biju jau uzrakstījis. Nekā sarežģīta tur nebija — visiem PSRS tautas deputātiem un Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātiem, kas ievēlēti no Latvijas Tautas frontes, rīt pulksten 14 jāierodas Latvijas Tautas frontes mītnē Vecpilsētas ielā 13/15. Tik vēlu tāpēc, lai pagūtu atbraukt. Speciāli netika pateikts - — kāpēc. Jābūt un viss!
Ziņojumi gan radio, gan televīzijā sāka skanēt ik pa 15 minūtēm. Un diktori to radoši papildināja ar mudinājumiem arī deputātu kaimiņiem. Varbūt, ka kļūdos, bet man liekas, ka Andrejs Volmārs bija viskaismīgākais.
Diskusijās izkristalizējās vēstuļu idejas, tad ievēlēja redakcijas komisijas — katrai vēstulei savu. Kamēr komisijas strādāja, deputāti devās ārā pie cilvēkiem laukumā izrunāties, bet LTF meitenes vārīja tēju un smērēja maizītes — prom neviens nedrīkstēšot iet, kamēr darbiņš nebūs padarīts.
Kaut arī komisijas bija strādājušas ļoti nopietni, tomēr dokumentu lasīšana izvērtās gara un dedzīga — katrs formulējums tika rūpīgi pārdomāts un izsvērts. Jocīgi, bet pašas visdedzīgākās diskusijas izraisījās par to — kā uzrunāt Mihailu Gorbačovu. Par biedru? - — Nē, biedrošanos mēs jau bijām beiguši un kungošanos vēl nebijām sākuši. Par Viņa Ekselenci? — Kāda tur Ekselence pēc šitāda paziņojuma. Krustām šķērsām izdomāja vēl visādas variācijas, bet palika pie vienkārši «Gorbačovam». Vēlāk izrādījās, ka tieši šis uzrunas prastums Nobeļa Miera prēmijas laureātu, PSKP CK ģenerālsekretāru Mihailu Sergejeviču Gorbačovu bija nokaitinājis visvairāk.
