Izmaiņas

Viens no pirmajiem, ja ne pats pirmais pārbūves uzdevums ir tiesiskas valsts radīšana. Es uzsveru — radīšana, nevis vainagojums, kā tas tika pausts dažos oficiālos dokumentos, kurus pieņēma pirms Vissavienības partijas konferences sasaukšanas. Bailes no precīziem formulējumiem noveda pie tā, ka arī šajā aspektā tika pieļautas kļūdas vai, teiksim, sagrozījumi. Nevar vainagot to, kas vēl nav sācies. Mēs atrodamies nulles punktā un savu uzdevumu nupat esam apzinājušies, tik tikko esam ķērušies pie tā izpildes. Un tāpēc mums skaidri jāapzinās, ka mūsu priekšā vēl ir garš ceļš, un nevar spert otro soli, kamēr nav sperts pirmais. Es sev jautāju: kas tas ir — tiesiska valsts? Lietojot vispārzināmus un pierastus terminus, mums jāiemācās tos piepildīt ar konkrētu un viennozīmīgu saturu. Pretējā gadījumā mēs šos terminus gan lietosim, taču sapratīsim tos katrs citādi. Likumi mūsu sabiedrībā ir pastāvējuši vienmēr. Bet mums nav bijis tiesību. Beidzot mēs esam aptvēruši, ka likumi un tiesības — tas nepavisam nav viens un tas pats. Likumu kopums, to summa vēl negarantē tiesības. Tiesības — tas ir taisnīgums, tiesības atspoguļo tautas patiesās intereses, tās tiek pildītas labprāt un apzināti, nevis piespiedu kārtā — ar presingu un sankciju draudiem. Es domāju, ka tiesiska valsts, pie kuras radīšanas mēs esam ķērušies, būs tāda valsts, kurā likumi atspoguļos lielum lielā vairākuma patiesās vajadzības, nevis kādu pašpārliecinātu vadītāju vai pagaidu valdītāju iegribas. ''(Aplausi.)'' Ka tā būs valsts, kurā, pateicoties likumu taisnīgumam, tie tiks pildīti labprātīgi. Ka tā būs valsts, kurā pieņemamo likumu sekas tiks pārdomātas, bet pašus likumus pieņems uz stingri zinātniskiem pamatiem. Ka tā būs valsts, kurā likumi būs stabili, jo tiem jāatspoguļo sabiedrības stratēģiskie uzdevumi ilgam laikam. Ka tā būs valsts, kurā cilvēka tiesības tiks aizstāvētas reāli, nevis deklaratīvi, kurā cilvēks likumā saskatīs atbalstu, nevis traucēkli savām ilgām un vēlmēm. Ka tā būs valsts, kurā likumi reāli attieksies uz visiem bez izņēmuma un kurā vara būs likuma, nevis varasvīra pusē. Un tā nav tiesību profanācija, tas ir sabiedrības demokrātiskas attīstības priekšnoteikums, tā ir personības brīvības garantija, tā ir pasargātība no patvaļas un drošība par rītdienu. Es ar milzu uzmanību klausījos lielisko preses konferenci aizvakar vakarā un tajā skaitā arī augsti cienījamā Jāņa Petera uzstāšanos. Šodien es dzirdēju viņa uzstāšanos šeit. Un man gribētos pavisam atklāti un godīgi precizēt, varbūt, ja tā drīkst sacīt, izrediģēt vienu viņa domu. Jānis Peters sacīja: «Mūsu uzdevums» — ja es pareizi esmu pierakstot sapratis viņa teikto, ja nē, tad lūdzu mani atvainot, — «mūsu uzdevums ir radīt nevis tiesisku valsti vispār, bet tiesisku valsti Latvijā». Es saprotu, no kā izriet šī cēlā un pareizā doma. Runa acīmredzot ir par to (ja es esmu pareizi sapratis), lai padarītu Latviju par tādu kā poligonu, izmēģinājumu lauku, kur šī mazā civilizētā republika ar savām brīnišķīgajām demokrātiskajām tradīcijām var rādīt piemēru, dot tādu tiesiskas valsts radīšanas modeļa paraugu, kāds būtu nepieciešams visā valstī. ''(Aplausi.)'' Bet mums, šķiet, jāatceras, — ja gribam palikt reālisti, nevis lidināties kaut kādos iluzoros augstumos —, mums strikti jāapzinās, ka bez tiesiskas valsts radīšanas visā valstī kopumā nevarēs tikt realizētas visas jaunās cerības, plāni un idejas, kurām šobrīd šeit tiek likti pamati. Tāpēc ka arī mēs taču esam šeit sapulcējušies, tikai pateicoties tam, ka pārbūve sākusies un iet plašumā visā valstī, un, ja tas tā nebūtu, un ja, nedod, Dievs!, tas izgāžas, tad nekas neiznāks arī šeit, uz šīs brīnišķīgās zemes. Man gribas, lai mums visiem, neatkarīgi no tā, kur dzīvojam, rūpētu kopīgā sāpe un kopīgās problēmas, kuras ir visur. Man ļoti gribētos, lai Latvijas Tautas fronte kā savu personisko sāpi uztvertu jebkuru cilvēktiesību pārkāpumu, jebkādu brīvības apspiešanu, jebkuru pārbūves traucēkli, lai kurā mūsu zemes vietā tas nenotiktu: Tālajos Austrumos, Armēnijā, Rjazaņā vai Uzbekijā. Tāpēc ka es, dzīvojot simtiem kilometru attālumā no Latvijas, vienlīdz kaismīgi un sāpīgi izjūtu jebkuru tiesību un brīvības apspiešanas mēģinājumu šeit, šajā brīnišķīgajā republikā. ''(Aplausi.)'' Tiesiska valsts paredz, kā man šķiet, tādu varas mehānismu, kurš izslēdz jebkādu dekorativitāti, šķietamību, fikciju, žonglēšanu ar vārdiem, kā arī politisku demagoģiju. Un ja katra republika, kas ietilpst Padomju Savienībā, kā sacīts tās Konstitūcijā, ir valsts, kura labprātīgi iekļāvusies šajā republiku savienībā, tas nozīmē, ka tā savā teritorijā drīkst izmantot visas suverēnās — ne deklaratīvās, bet patiesās — tiesības. Un ne tikai savā teritorijā, bet arī starptautiskā arēnā. Es bieži esmu domājis un arī pašlaik domāju, kā tiesiski pamatot faktu, ka divām no piecpadsmit republikām ir bijusi sava pārstāvniecība starptautiskajā arēnā, bet pārējām trīspadsmit — ne. Ar ko atšķiras Ukrainas un Baltkrievijas tiesiskais statuss… ''(aplausi)'' no Moldāvijas un Latvijas tiesiskā statusa? No tiesību, valsts tiesību, starptautisko tiesību aspekta to izskaidrot ir pilnīgi neiespējami. Es mēģināju izlasīt avīzes no tiem gadiem, kad notika Ukrainas un Baltkrievijas, sacīsim, iekļaušanās ANO. Tajās tika izvirzīti divi pamatojumi: teritorija, iedzīvotāju skaits un ieguldījums karā. Šo divu republiku ieguldījums karā ir milzīgs, to iedzīvotāju skaits un teritorija tiešām pārsniedz daudzu citu savienoto republiku iedzīvotāju skaitu un teritoriju. Bet, skatoties no republiku saimes un tiesiskā statusa viedokļa, jājautā: ar ko, teiksim, Latvija starptautiskajā arēnā ir mazāk nozīmīga pa par Trinidādi un Tobago? ''(Aplausi.)'' Es domāju, ka šis jautājums ir nobriedis un ka tas reāli atspoguļosies dienas kārtībā, un tā vai citādi tiks atrisināts.