Apskatīt 963256 izejas kodu

{{Newspaper Article |Article in=Rīgas Balss |Published on=1990/01/03 |Issue number=2 |Page number=3 |Original title=Tīra izteka—tīra delta |Source file=riba1990n002_003_06 |Abstract= }}
{{Source image|articles/963/256/963256.jpg}} {{Written by|B. Petkēviča}} {{About topic|Vides aizsardzība, ekoloģija}} {{About topic|LKF Daugavas programma}} {{About domain|Vides aizsardzība}} {{About person|Pēteris Poļaks}} {{About organization|Latvijas Kultūras fonds}} {{About media|Latvijas Televīzija}} {{About place|Daugava}} {{About year|1990}}Nav šaubu, tas bija īss svētbrīdis, kad pērnvasaras saulgriežos, pašā Līgo dienā, pie sīksīkas urdziņas — mūsu likteņupes Daugavas iztekas — Kultūras fonda rīkotās ekspedīcijas dalībnieki pacēla sarkanbaltsarkano karogu. Neskarto dabu, pirmatnējo mežu, biezos egļu vērus, mežzemenēm nosētās nogāzes — to visu, liekot lietā gan diapozitīvus, gan astoņas stundas gara filmmateriāla fragmentus, ekspedīcijai veltītajā sarīkojumā demonstrēja tās vadītājs Rīgas 69. vidusskolas ģeogrāfijas skolotājs Daugavas komisijas loceklis Pēteris Poļaks.

Un nav svarīgi, ka tieši šo vietu Korjakinas purvā aptuveni divus kilometrus uz ziemeļrietumiem no Dviņecas ezera par upes izteku var dēvēt visai nosacīti, jo iespējams, ka nokrišņiem bagātākā laikā tērcīti varētu atrast vēl pārsimt metru uz priekšu.

Kā zināms, Daugavas programma ir starprepublikāniska. Vieni paši dabas vidi tās ielejā sakopt nespēsim. Tāpēc ekspedīcija bija iecerēta kā visu Daugavai piegulošo rajonu pārstāvju kopīgs ceļojums. Diemžēl 14 mūsu republikas entuziastiem — zoologiem, botāniķiem, ģeologiem, ainavas arhitektiem — pievienojās kolēģi vienīgi no Kaļiņinas un Minskas.

Ekspedīcijas mērķis nebūt neaprobežojās ar literatūrā bieži vien pretrunīgi minētās Daugavas iztekas atrašanu. Laivās nobraucot pa upi aptuveni 250 kilometrus, ekspedīcijas dalībnieki izzināja Daugavas un tās krastu ekoloģisko stāvokli, uzņēma precīzu topogrāfiju, noskaidroja galvenos piesārņojuma avotus. Sametas diezgan šķērmi, vērojot neskartās dabas pāreju antropogēnā, cilvēka sapostītā vidē. Viņa darbības liecinieki parādās jau 10 kilometrus pirms apdzīvotajām vietām. Milzīga zāģu skaidu grēda tiek ieskalota Ohvata ezerā, kuram cauri tek Daugava. Vienuviet upē tiek ieskaloti minerālmēsli, bet Andreapolē — silikātu rūpnīcas notekūdeņi, taču aviodegvielas pārpalikumi šajā pilsētā tiek izlieti tieši zemē.

Ekspedīcija zīmīgi sasaucās ar citu notikumu. Kā zināms, samērā netālu no Daugavas iztek arī Volga. 22. jūnijā pie brīnumjauka namiņa, kas uzbūvēts par godu tās iztekai, notika Volgas glābšanas komitejas rīkots mītiņš. Tās dalībniekus visvairāk satrauca aizsāktā milzu atomelektrostacijas būve pie Kaļiņinas. Šajā pašā mežu masīvā sākas arī Dņepra. Zinātnieki ceļ trauksmi, ka avārijas gadījumā radioaktīvie nokrišņi sagandētu ne tikai visas trīs upes, bet arī jūras, kurās tās ietek.

Kāds ekspedīcijas kuriozs. Tā kā viena tā dalībnieka vārds bija Jānis, pārējie lūkoja, kā jau Jāņos piedien, nopīt viņam ozollapu vainagu. Taču par nelaimi visā apkaimē nav neviena ozola. Tomēr, iebraucot Ohvata ezerā, uzgāju salu, kas vai nosēta ar ozoliem. Ilgi nedomājot, nokristīja par Ozolu salu. Un tavu brīnumu, 1876. gadā izdotā kartē tā arī atrada — «Ostrov dubovij».

Drīzumā šis astoņu stundu filmmateriāls pārtaps koncentrētā dokumentālā lentē, tiks demonstrēts Latvijas televīzijā.

&nbsp;

&nbsp;
<p style="text-align: right; ">'''В. PETKĒVIČA,'''</p><p style="text-align: right; ">LATINFORM korespondente</p>