Izmaiņas

Dāmas un kungi! Viesi, domubiedri! Es zinu, ka mēs visi esam jau mazliet saguruši, es centīšos runāt ātri un emocionāli. Es gribu ievadam teikt divas Leonīda Breikša dzejas rindas:

Mums ir pietiekami spēka, kas ar norūdītu sīkstumu ļāvis izturēt, pastāvēt. Es ticu, ka mums nepietrūks vienprātības, jo lielas dabas katastrofas priekšnojautās pat dzīvnieki spiežas kopā. Pats galvenais ir atraisīt drosmi — personīgo, kopu drosmi. Ticību nav viegli iedvest — arī pašam sev. Aizlauztu ticību atgūt vēl grūtāk. Bet jauni, neaprēķināmi spēki izlaužas parasti tikai no gadiem ilgas sāpes un aiztures. Mūsu sirdis šo laiku ir asiņojušas uz iekšu, tas ir vissmagāk.