16 760
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
nav labojuma kopsavilkuma
{{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/01/19 |Issue number=12 |Page number=3 |Original title=Mūžamežam cauri ejot |In section=No piektdienas līdz piektdienai |Source file=paja1988n012_003_02 |Abstract= }} {{Written by|Vineta Vizule}} {{About topic|Kafejnīca «Flora», diskusijas, 1988}}{{About topic|Anatolija Gorbunova politiskā darbība}}{{About topic|Metro}}{{About topic|Latvijas Nacionālā bibliotēka - V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēka}}{{About person|Paulīne Fiša}}{{About person|R. Balode}}{{About person|A. Beļinskis}}{{About person|T. Mažāns}}{{About person|Anatolijs Gorbunovs}}{{About person|Arnis Šablovskis}}{{About place|Zviedrija}}{{About place|Stokholma}}{{About place|Gulbene}}{{About year|1988}}
«Dzīves ceļš ir tik līkumains, sarežģīts, pārsteigumu, nejaušību, veiksmju un neveiksmju pilns kā pasaku mūžamežs. Kā no tā izkļūt ar «veselu ādu» — tas atkarīgs no mūsu gribas, spējām, draugu un labu «veco sargu» padoma. Protams, aiz godīgu un labu ļaužu maskas nereti slēpjas viltus draugi, skauģi, lišķi un pašlabuma meklētāji. Tā tas bijis un būs. Bet viņu dēļ vēl nav jāzaudē ticība īstam Cilvēkam. Nav tādu, kas ne reizes dzīvē nebūtu kļūdījušies, tāpat kā nav eņģeļu un velnu,» tā aizvadītajā nedēļā savu vēstuli sāk viscienījamākā vecuma korespondente — 94 gadus vecā Paulīne Fiša no Blaumaņielas komunālā dzīvokļa šaurības. Pārdzīvojusi visas mūsu gadsimta sāpes, pavadījusi aizsaulē tuvākos cilvēkus, viņa saglabājusi tik daudz dzīvesprieka, lai ar poliartrīta savilktiem pirkstiem rakstītu uzmundrinājuma vārdus mums visiem — arī neapmierinātajiem, noskumušajiem, apātijā iegrimušajiem. Kā atgādinājumu: nekur un nekad nav bijis tā, ka cilvēkam visa dzīve būtu tikai viens vienīgs svētlaimes, panākumu un pārbagātības pilns mirklis. Katram jāizbrien arī savs pārdzīvojumu purvs.
Redakcijas pasta apjomīgākā daļa liecina, ka vēstuļu autoriem ierosinājumu un padomu gan mums — žurnālistiem, gan citiem cilvēkiem nekad netrūkst. Tie, kā māca Paulīnes tante, palīdz izkļūt uz taciņas vai vismaz stigas, dzīves mūžameža biezokņiem cauri laužoties.
Padoms ir arī R. Balodes vēstulē — atsauksmē uz laikrakstā publicēto reportāžu «Bēres bez kapračiem» («PJ», 12.01.88.):
«Sēru maršs «Floras» piemiņai vēl joprojām atbalsojas manā sirdī, liekas, ka šķiros no kāda tuvinieka, drauga.
