Izmaiņas

{{Memoir|Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001)|Published on=2001/01/20|Original title=Iznesām ievainoto}}{{Written by|Agris Kociņš}}{{About topic|BARIKĀDES, 1991}}{{About topic|Barikādes, apšaude pie Iekšlietu ministrijas, 1991}}{{About topic|Omonieši}}{{About domain|Politika}}{{About domain|Milicija un kārtības sargi}}{{About person|Jānis Jasēvičs}}{{About person|Guntars Bergs}}{{About place|Rīga}}{{About place|Bauska}}{{About year|1991}}Atceroties 20. janvāra uzbrukumu, var teikt, ka tas bija izplānots. Apšaudes laikā atrados pie caurlaides durvīm no Bastejkalna puses un redzēju, kā OMON kaujinieki profesionāli organizēti ieņēma kaujas pozīcijas pretī IeM un atklāja uguni uz mums ar trasējošām lodēm. Apšaudes laikā vienu brīdi mēs ar pārinieku G. Bergu tikām starpugunīs starp IeM aizstāvjiem un OMON kaujiniekiem. Pēc kāda laika, kad omoniešiem izdevās mūs atbruņot, mūs ar pārinieku nolika pie IeM ēkas sienas blakus caurlaides durvīm, tad mēs pa īstam izjutām šauto ložu daudzumu, kas lidoja uz mūsu pusi. No sienām bira apmetums, un laiku pa laikam es nopurināju to nost. Seja sūrstēja, jo tuvcīņā ar OMON kaujiniekiem tā bija sasista ar automāta laidi, atņemot man ieroci. Bija liela vēlēšanās ieraudzīt kaut kādus papildspēkus, kas palīdzētu mums, jo tādu, kas ar ieročiem rokās būtu nākuši talkā, bija daudz, bet, no otras puses, redzot, kas notika apšaudes laikā pie IeM, es sapratu, ka tad būtu bijusi liela asinsizliešana. Tādējādi bija jāsamierinās ar toreizējo situāciju. Brīdī, kad OMON ieņēma caurlaides priekštelpu, pēc šāviena sadzirdēju vaidus, un kļuva skaidrs, ka ir ievainots kāds no maniem kolēģiem. Piegāju pie viena no OMON kaujiniekiem un prasīju, lai ļauj apskatīt cietušos. Ieejot caurlaides telpā, kura bija pilna ar ūdeni no sašautajiem radiatoriem, mēs ar Gundaru ieraudzījām, ka vienā no kaktiem pie loga sēdēja Jānis, un varēja redzēt, ka viņam ir cietušas abas kājas. Redzot, cik viņam ir grūti, es prasīju OMON kaujiniekiem ļaut pārvietot Jāni drošā vietā un sniegt viņam palīdzību. Kādu brīdi viņi domāja, un viens no viņiem teica, lai to darot, ja gribot. Apšaude vēl nebija beigusies, mēs ar Gundaru, ik pa brīdim pietupjoties, nesām Jāni tuvāk Brīvības piemineklim, kur bija redzama ātrās palīdzības automašīna. Atstājot Jāni, mēs atgriezāmies atpakaļ uz IeM, lai turpinātu meklēt pārējos mūsu kolēģus. Ko izjutu 20. janvāra apšaudes laikā? Apjukumu un nesaprašanu, jo zemapziņā neticēju, ka viss aizies tik tālu. Bet, ja vajadzēs, tad cīnīsimies — tāda bija mūsu nostāja. Kā mēs visu to veicām, izvērtēs laiks. Ja mūsu vietā būtu bijuši citi, viņi tāpat būtu pildījuši savu pienākumu. Jo uz Rīgu barikāžu laikā brauca brīvprātīgi.