Izmaiņas

Liktenim labpatikās mani levest «Jaunatnes» kolektīvi paši pašā stagnācijas laika spicē. Un tagad, kad dažs nepagurts stistanepaguris stāsta, ki kā tajos gados spaidīts un cietis, ki kā ar pēdējo elpu tomēr uzpūtis perestroikas liesmiņu, ari mani tiki arī manī tā kā velniņš palecas: o, par to dīdīšanu un regulēšanu varētu biezus sējumus plerunitpierunit.. . Bet klda kāda otra balss mani vēsi pajautipajautā: prieks priekš kam, vai tad bijis tikai TAS?

Nē, par laimi, ne. Bija art arī cilvēki, karikuri, augstos krēslos sēdēdami, šo laikrakstu mīlēja un visādi sekmēja tās sociāli asas asās publikācijas, ar kurām «Jaunatne» uzspīdēja. Būtu negodīgi šo atbalstu noliegt un visos nopelnus pievākt vienīgi sev.

Lai gan, «Jaunatnē» lenākotienākot, Jātos jutos gana dzīvē pieredzējusi, tomēr tie gadi man iemācīja ļoti daudz. Vispirms Jau jau — pacietību un iecietību, īpašības, kuras daba mani raksturi diezgan skopi lemērījusi. . .

«Latvijas Jaunatnes» nikotnes nākotnes metiem pievēršoties, domijudomāju, ka redakcijas kolektīvs labāk par visiem novēlējumu autoriem zina — kadu kādu avīzi gribētos Izveidotizveidot. Tipēc Tāpēc lieki nebirstlšu nebārstīšu padomus. Saku tikai vienu, kas personiski man šķiet visgalvenatr visgalvenais: balstiet un sargājiet Cits cits citu!