1 024
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
nav labojuma kopsavilkuma
1960: ''PhD'' ķīmijā (Kalifornijas Universitāte Bērkli (''Berkeley''))
<br/>
<br/>
<br/>
<br/>
1994–2000: ANO Kontribūciju komitejās loceklis
Šī vēsture ir skatīta no iekšējās perspektīvas — tas ir, no ''BATUN ''aktīvistu skatupunkta. Šeit trūkst sistēmiskās to institūciju perspektīvas, pirmām kārtām ANO un tās dalībvalstu, kā arī indivīdu perspektīvas, kuri vai nu ietekmēja ''BATUN'', vai paši tika tās ietekmēti. Šīs ietekmes varēja būt tiešas un netiešas. Eiropas Parlaments ietekmēja ''BATUN ''tieši, kad tas pieņēma rezolūciju Baltijas jautājumā 1983. gadā. 45 Baltijas disidentiem, kuri sastādīja 1979. gada 23. augusta deklarāciju, kas izsauca EP rezolūciju, bija netieša ietekme uz ''BATUN'' — caur EP. Dažos gadījumos mēs — grupa — varam sniegt ierobežotu informāciju par ''BATUN'', kā tā ir uztverta no ārējiem skatupunktiem. Parasti mēs vienīgi identificējam nozīmīgas institūcijas vai indivīdus. Pilnīgāka vēsture iekļaus šos ārējos skatupunktus. Tos var iegūt no ANO dalībvalstu ārlietu ministriju arhīviem, kur daži vēl nav atvērti izpētei, un no šo valstu diplomātu domām (dažu domas gan paliks nesasniedzamas uz visiem laikiem), kuri uzņēma ''BATUN'' delegātus.<ref>Par perspektīvām skatīt: Ronald N. Giere. Scientific Perspectivism. Chicago: The University of Chicago Press, 2006.</ref>
''BATUN'' lobēšanas mērķis bija tāds pats kā gandrīz visiem Baltijas trimdiniekiem Rietumos, — neatkarības atjaunošana Baltijas valstīs. ''BATUN'' uzskati par to, kas varētu palīdzēt sasniegt šo mērķi, bija, iespējams, plašāki nekā vairumam trimdas organizāciju. Dažādos laikos ''BATUN'' saskatīja dažādas pieejas, piem., dekolonizāciju un cilvēktiesību aizsardzību, kā ieguldījumu neatkarības atjaunošanā līdztekus galvenajai pieejai – — pašnoteikšanās tiesībām.
''BATUN'' lobēja ANO dalībvalstis galvenokārt caur to pastāvīgajām pārstāvniecībām Ņujorkā. No 1971. gada ''BATUN'' lobēja delegātus, kas pulcējās gadskārtējās Cilvēktiesību komisijas (CTK) sesijās Ženēvā. Vienlaikus mediju pārstāvji, apmeklējot sesijas, saņēma informāciju. Cilvēktiesību centrs Ženēvā tika apmeklēts vairākkārtīgi. No 1984. līdz 1989. gadam ''BATUN'' neregulāri apmeklēja un lobēja Eiropas valstu ārlietu ministrijas. Sākot ar 1989. gada beigām, ''BATUN'' sāka veicināt tikšanās starp Baltijas valstu tautas frontēm un galvenokārt Eiropas valstu diplomātiem Ņujorkā un Ženēvā. Laiku pa laikam ''BATUN'' ieguva pieeju ANO Sekretariātam, ANO akreditētiem žurnālistiem un nevalstiskajām organizācijām (NVO).
{| borderclass="1" cellpadding="7wikitable"
|+ '''''BATUN'' lobēšana: pieci periodi''' *
|-
|-
|'''Kopš 1992'''
|KF uzbrūk Baltijas valstīm par « CT «CT pārkāpumiem»; starptautiski nepieredzējusi Baltijas sabiedrība
|Tikai ar delegātiem CTK un žurnālistiem, Ženēvā, un Baltijas pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem
|Aizstāv Baltijas valstu valdību CT īstenošanu; ieteic, palīdz nodibināt ANO biedrības BV
Ko sasniedza ''BATUN'' lobēšana? ''BATUN'' politiskās spējas ANO bija ierobežotas. Varēja lietot tikai neformālu komunikāciju. Tai bija vājš neformālais spēks salīdzinājumā ar ANO dalībvalstu vai ANO Sekretariāta neformālo spēku. Resursi, ko šis spēks izmantoja, bija galvenokārt informatīvi, tiesiski, morāli un ģeopolitiski. ''BATUN'' bija vieglāka pieeja, un tā saņēma noteiktāku reakciju no Rietumu valstīm, sevišķi no Eiropas valstīm, kā arī no tām, kur bija ievērojamas baltiešu kopienas. Bija ļoti maz gadījumu, kad ''BATUN'' tika informēta, ka Baltijas tautām nav bijis tiesisku un morālu pamatu lietai pret PSRS. ''BATUN'' spēks bija pietiekams, lai atvērtu vairākuma ANO dalībvalstu pastāvīgo pārstāvniecību durvis. Informācija, ko ''BATUN'' iesniedza, bija vispārīgi atzīta un saņēma pozitīvas, dažkārt pat ļoti pozitīvas atsauksmes. ''BATUN'' pašnoteikšanās un citu cilvēktiesību lūgumi un priekšlikumi noveda pie rīcības tikai atsevišķos gadījumos. Parastā rīcība bija īsas tiešas un pat netiešas atsauces uz Baltijas jautājumu, tās tika ietvertas garākās runās, tādos ANO orgānos kā Ģenerālā asambleja un Cilvēktiesību komisija.
Norādes uz Baltijas jautājumu kļuva biežākas pēc 1988. gada, kad Baltijas valstu tautas frontes (un 1990. gadā valdības) sāka pārņemt vadību lūgumu adresēšanā ANO. Visnozīmīgākais – — pēc 1990. gada marta Eiropas Kopiena (tagad Savienība) atkārtoti pieņēma paziņojumus, kuri mudināja Maskavu un Baltijas valdības atrisināt to pretrunas sarunu, nevis spēka lietošanas ceļā. ''BATUN'' bija ieteikusi EK paziņojumu Baltijas jautājumā kopš 1984. gada. EK paziņojuma iespēju apsprieda un noraidīja 1988. gadā.
1991. gada februārī Cilvēktiesību komisijā atzīmējama pirmā akcija, kura izgāja ārpus paziņojumu ietvariem. Pēc vardarbīgajiem notikumiem 1991. gada janvārī Viļņā un Rīgā CTK priekšsēdētājs panāca vienprātīgu piekrišanu savam paziņojumam, kas, cita starpā, «apsveica pasludināto Padomju Savienības valdības lēmumu ievadīt šo notikumu nopietnu izmeklēšanu un nodot tiesai atbildīgos; norādot uz Padomju Savienības valdības gatavību ziņot Komisijas priekšsēdētājam bez vilcināšanās par izmeklēšanas rezultātiem; atzīmējot neatrisinātās problēmas cilvēktiesību jomā Lietuvā un Latvijā, mudināja varas iestādes nodrošināt stāvokli, lai cilvēktiesības un fundamentālās brīvības tiek pilnībā baudītas bez diskriminācijas Latvijā un Lietuvā».<ref>CTK ziņojums, E/CN.4/1991/91, 199-200. lpp.</ref> (Ir zināms, ka PSRS nesniedza ziņojumu CTK priekšsēdētājam pirms 26. augusta un, domājams, neizdarīja to līdz PSRS sabrukumam 1991. gada decembrī.)
(''No angļu valodas tulkojis Valdis Blūzma'')
<references />
