16 760
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
nav labojuma kopsavilkuma
{{Newspaper Article |Article in=Laiks |Published on=1988/06/18 |Issue number=49 |Page number=2 |Original title=Pārdomas par Andreja Dripes priekšlasījumu Toronto |Source file=xlak1988n049_002_05 }}{{Source image|articles/841/068/841068a.jpg}}{{Source image|Abstract= articles/841/068/841068b.jpg}} {{Written by|Nikolajs Bulmanis}} {{About topic|Staļinisko represiju upuru piemineklis Rīgā}} {{About topic|Staļins, staļinisms}} {{About topic|Emigrācija, latvieši}} {{About topic|25. marts, 1988, 1989}} {{About topic|Brāļu kapi}} {{About topic|Brīvības piemineklis}} {{About topic|Kapi, kapsētas}}{{About domain|Politika}} {{About person|Andrejs Dripe}} {{About person|Anita Liepiņa}} {{About person|Guntis Liepiņš}} {{About person|Andra Neiburga }} {{About organization|Toronto latviešu centrs}} {{About media|«Literatūra un Māksla», laikraksts}} {{About event|E1988031000}} {{About year|1988}}
"Staļina kulta laikā ļaundarību apzināšanas komisijas darbība" bija temats par ko runāja rakstnieks un publicists Andrejs Dripe 1. jūnijā Toronto Latviešu centra vidējā zālē. Anitas un Gunta Liepiņu rīkotajā priekšlasījumā bija ap 70 klausītāju.
Ilgāk Dripe pakavējās pie iemesliem, kādēļ Rakstnieku savienība izvēlējusies 25. marta aizvesto piemiņas demonstrāciju rīkot Brāļu kapos un nevis pie Brīvības pieminekļa. Summējot — Brāļu kapos pie sērojošās mātes Latvijas tēla būtu svinīgāk, un sēru notikumam piemērotāk. Pie Brīvības pieminekļa varētu notikt sadursmes starp latviešu un krievu jauniešiem vai pat starp ziņkārīgajiem un gadījuma publiku, tā izsaucot nekārtības vai pat asinīm aptraipīto sēru notikumu svinīgumu.
Aprīlī Rīgā esot, man bija iespēja redzēt Brāļu kapu demonstrāciju televīzijā. Tā patiesi bija svinīga, ļoti iespaidīga un augstā cilvēciskās cieņas līmeni līmenī (dziļu izpratni par deportāciju traģiku rādīja drosmīgās jaunās rakstnieces Andras Neiburgas intervijas ar daudziem cilvēkiem demonstrācijas laikā).
Un tomēr pati iešana uz kapiem, un nevis pie pieminekļa, šķiet, bija tāda piesardzīga paiešana maliņā. Gudrākās, politiski mazākus viļņus radošās alternatīvas izvēle. Kādēļ tad latviešiem, savas vēsturiskās traģēdijas Latvijas galvaspilsētā pieminot, būtu jābaidās no krievu vai citas gadījuma publikas nepatikas. Ja kapos bija sērīgi un svinīgi, tad, kādēļ gan šis tautas emocijas nevarētu tikpat pilnīgi izpausties Rīgas centrā? Un neba sēras bija tā vienīgā cilvēcīgā emocija, ko izsauc 25. marta vēl neapzinātie un nesodītie noziegumi pret latviešu tautu! Dziļš rūgtums, patiesa sāpe, sašutums un naids par necilvēcisko patvaļību no jauna izskanēja Neiburgas intervijās un izskan vēl šobrīd, runājot ar daudziem cilvēkiem Latvijā. Noiešanu maliņā, lai nekaitinātu drošības komiteju un lielos priekšniekus, nevajadzētu maskēt ar meklēšanu pēc pienācīgi sērojošākā skulptūras tēla.
