Pievienoti 56 baiti, 2020. gada 16. novembris, plkst. 10.53
nav labojuma kopsavilkuma
{{Written by|Pāvels Tjurins}}
{{Written by|Elmārs Vēbers}}
{{About domain|Sociālā politika}}
{{About year|1990}}
Latvijas pašreizējai politiskajai situācijai ir raksturīga dažādu tautību cilvēku politisko aktivitāšu nesakritība, savstarpēja neuzticēšanās. Tas izkropļo un kavē virzību pa republikas sabiedriskās dzīves demokratizācijas ceļu. Šī tendence izpaužas dažādi. Vieni nevar atrast kopīgu valodu vēstures novērtējumos, PSRS likteņgaitas un perspektīvas, neatkarīgas Latvijas valsts pastāvēšanas, kā arī dažādu etnisko grupu lomas un nozīmes skaidrojumos. Citiem ir atšķirīgi priekšstati par dažādu problēmu aktualitātes pakāpi, to risināšanas kārtību un metodēm. Vēl citi pauž iedzīvotāju nelatviskās daļas bažas par to, ka neatkarīgajā Latvijā viņu vajadzības un tiesības tiks ievērotas un apmierinātas saskaņā ar pārpalikuma principu. Šo viedokli varētu izteikt aptuveni šādi: gadu desmitiem esam gaidījuši «gaišo nākotni», pagaidīsim vēl, taču vismaz neko negrozīsim kardināli, ja tas netiks darīts «cilvēcīgi». Daudzi tagad ar aizdomām skatās uz jebkuru politiķi («Pietiek revolūciju!»), uzskatīdami, ka tiem piemīt kaislība uz manipulēšanu ar cilvēkiem. Pragmatiski orientēti cilvēki vairs nepaļaujas romantiski noskaņoto jaunās revolūcijas entuziastu lozungu un solījumu hipnozei. Krietna nelatviešu daļa izrādījusies «izslēgta» no Latvijas politiskās dzīves.