Izmaiņas

{{About topic|Himna «Dievs, svētī Latviju!»}}{{About topic|Partijas XIX Vissavienības konference}}{{About topic|Starpnacionālās attiecības}}{{About topic|Buržuāziskais nacionālisms}}{{About topic|Staļins, staļinisms}}{{About topic|Sarkanbaltsarkanais karogs}}{{About domain|Milicija un kārtības sargi}}{{About domain|Politika}}{{About domain|Tautas izglītība}}{{About domain|Tautsaimniecība}}{{About domain|Vides aizsardzība}}     

Pirms minu dažus konkrētus piemērus, lai man atļauts šeit pieminēt 1988. gada 28. martu, kad Maksima Gorkija 120. dzimšanas dienas sarīkojumā krietnas pusstundas garumā kopā ar dažiem kolēģiem — ievērojamiem padomju rakstniekiem — man bija tas gods sarunāties ar Mihailu Gorbačovu brīvi un neoficiāli Maskavas Dailes teātra aizkulisēs — starp svinīgo sēdi un teātra izrādi. Tieši šajā sarunā es no pārbūves līdera pirmoreiz izdzirdu viņa patieso sarūgtinājumu un satraukumu par Andrejevas rakstu laikrakstā «Sovetskaja Rossija”Rossija». Tovakar nožēloju, ka neesmu šā laikraksta lasītājs un nevaru Andrejevas rakstu vērtēt. Sekoja 4. aprīļa redakcijas raksts laikrakstā «Pravda», kas Andrejevu padarīja bēdīgi slavenu, bet reizē arī — populāru… Ne velti Mihails Sergejevičs mūs tovakar brīdināja, ka šajā vēstures posmā, ko pašreiz pārdzīvojam, avanscēnā izlīdīs visdažādākie elementi — no «monarhistiem» līdz «anarhistiem».

Vai tiešām, biedri Iļjin, jums šķiet, ka mēs esam jaunajiem sagādājuši tik «bezrūpīgu» dzīvi? Vai jūs par «bezrūpīgu» saucat to melīgo vēsturi, ko mēs līdz vakardienai vēl mācījām jauniešiem, tik melīgu, ka steigšus bija skolās jāatceļ eksāmeni vēsturē? Un pareizi teica Aleksandrs Jakovļevs 1988. gada 10. augustā Rīgā, tiekoties ar Latvijas ideoloģisko aktīvu: «Vai tagad mūsu noklusēšanas dēļ daudzi zina, ka, piemēram, 1940. gadā represiju organizētājs bija Staļina sūtnis Rīgā Višinskis — visu tautību padomju cilvēku bende un vispirms komunistu bende, kas nobendēja arī visredzamākos krievu un latviešu komunistus?» Tātad — ne tik «bezrūpīga» ir vēsture kaut vai 1940. gada Latvijā... Un vai «bezrūpīga» ir noindētā Lielupe, smirdošā Baltijas jūra, ekoloģiski naidīgā Olaine un agresīvā, pret cilvēka dzīvību un pašcieņu vērstā Ventspils? Vai «bezrūpīgi» ir komunālie dzīvokļi, šis elles mehānisms, kura dēļ ne viens vien, teiksim, Rīgas iedzīvotājs ir aizvests tiešā ceļā uz psihiatrisko slimnīcu? Jūs taču, biedri Iļjin, zināt, ka Latvija ir vienīgā republika Padomju Savienībā un arī vienīgā valsts starp attīstītajām valstīm, kur dzīvojamā platība, rēķinot uz katru ģimenes locekli, vēl nav pamatiedzīvotāju vidū sasniegusi .. . pirmskara līmeni. Vai «bezrūpīga» ir informācija, ko gūstam par maršala Leonīda Brežņeva ģimeni, kurā ir gan briljantu spekulanti, gan apzadzies ģenerālis, kas vēl 1986. gadā strādāja PSRS iekšlietu ministrijas sistēmā un piedalījās milicijas kadru ... ideoloģiskajā audzināšanā? Vai «bezrūpīgā» dzīve vēl pērn spieda desmitiem jaunu meiteņu Uzbekijā, aplejot sevi ar benzīnu, sadedzināties, kad šķita, ka taisnības pasaulē vispār nav? Un vai «bezrūpīga» ir Černobiļas AES noziedzīgā novešana līdz sprādzienam, kas praktiski ir trešā pasaules kara ģenerālmēģinājums! Paskatieties Jura Podnieka filmu, un jūs ieraudzīsit «bezrūpīgus» jauniešus ar Afganistānā norautām kājām, un arī cinka zārkus jūs ieraudzīsit.

''(Un maza intermēdija. Kāpēc mēs nevarētu legāli nodibināt Stagnācijas klubu, lai cilvēkiem būtu kur veldzēties? Tanī varētu atklāti pulcēties visi, kam dārgas represīvās metodes, administratīvā uzkliegšana, norobežošanās no pasaules, saspīlējuma kurināšana kā padomju sabiedrībā, tā starptautiskajās attiecībās, vienas tautas pasludināšana par daudz labāku nekā citas, vēstures noklusēšana, tautas svētku un tradīciju aizliegšana, valodu ignorēšana, citādi domājošo vajāšana, ekonomikas kropļošana, šķiriskā pasludināšana pāri vispārcilvēciskajām vērtībām. Klubā varētu tikt izvietoti iespaidīgi rakstāmgaldi, tanī varētu dižoties no dzīves atrauti lozungi un izsaucieni, varētu vēdīt palmas un dārdēt marši. Koridoros būtu izvietotas improvizētas tribīnes, no kurām vieni kluba biedri sauktu «Lai dzīvo!», bet otri soļotu gar tribīnēm un atbildētu «Urā!». Pēc tam visi varētu mainīties — tie, kas soļoja, kāptu tribīnēs, tie, kas tribīnēs, soļotu — lai valdītu pašu reiz pasludinātā brīvība, brālība, vienlīdzība, laime… Vakaros visi pulcētos aktu zālē, kur skanētu lielformas skaņdarbi par godu vadoņiem — tiem, kuru bronzas krūštēli vīdētu sienu nišās vai arī kuru portreti smagos zelta rāmjos ārkārtīgi cilvēciski un ar lielu izpratni noraudzītos visā tik organiski notiekošajā. Pēc koncerta sāktos banketi ar skaistu izdzeršanos un kolektīvu pēršanos saunā, bet paši aktīvākie tautas kalpi vēl pusnaktī kāptu laivās un mēnesnīcā gar sēru vītoliem dotos makšķerēt, ai, kādās upītēs un ezeriņos! No rīta agri, nobaudījuši mazu konjaciņu un malciņu kafijiņas, biedri varētu, it kā no limuzīniem izkāpuši, sākt zvanīt it kā «no centra», it kā «uz vietām» — sak, Jān Saulvedovič, jāsāk sēt un nebūtu par ļaunu — reizē arī pļaut, jāsāk virpot un talkā uz kolhozu ecēt arī jādodas; bet tev, Skaidrīt Maigonovna, derētu iegaumēt, ka ražošana ir jāintensificē — kāpēc vieni artisti tikai dejo, bet otri tikai dzied, iemāci vai nu dejotājiem arī dziedāt, vai dziedātājiem arī dejot, ja ne, tev ārzemes neredzēt kā pieņemšanu Oktobra svētkos pie Paša vai kafiju kafejnīcā… Stagnācijas kluba vestibilā varētu tikt piekārta sienas avīze «Cements», kurā cita starpā tiktu rakstīts: «Nacionālisms paceļ galvu», «Kāpēc klusē LKP Centrālā Komiteja?», «Vai tādas noziedzīgas vienaldzības apstākļos Vācijā nenāca pie varas fašisms?»^{<font size="1">3</font>}&nbsp;utt. Demokrātijas apstākļos tas būtu pilnīgi pieņemams klubs — cilvēkiem tiktu dotas iespējas legāli un lojāli spēlēties vecajos laikos, un tad viņiem arī nevajadzētu censties iespraukties oficiālajā presē. Tas būtu humāns klubs ar sienas avīzi, kuras autoriem nebūtu savi konservatīvie un pret progresu vērstie raksti jādekorē ar tik netīkamiem jēdzieniem kā «demokrātija», «atklātums», «jauna domāšana», «atveseļošanās», «vispārcilvēciskums». Kur ņemt līdzekļus tāda kluba uzturēšanai? Nu, protams, no pašu biedru brīvprātīgiem ziedojumiem, ne jau no Čurbanovam, SčolokovamŠčolokovam, Rašidovam, Adilovam konfiscētā — tas nu gan viss jāatmaksā tautai, jāizdala Afganistānas mocekļiem vai to meiteņu vecākiem, kuras dzīvas sadedzinājās.)''

<div><br />