Izmaiņas

|Source file=paja1988n169_004_01

}}

{{Written by|Jānis Peters}}

{{About topic|Nacionālā simbolika. Sarkanbaltsarkanais karogs}}

{{About topic|Buržuāziskais nacionālisms}}

{{About topic|Staļins, staļinisms}}

{{About domain|Milicija un kārtības sargi}}

{{About domain|Politika}}

{{About person|Šarafs Rašidovs}}

{{About person|Adilovs}}

{{About media|«Za Rodinu», Baltijas kara apgabala laikraksts}}

{{About media|«Sovetskaja Rossija», laikraksts}}

''(Un maza intermēdija. Kāpēc mēs nevarētu legāli nodibināt Stagnācijas klubu, lai cilvēkiem būtu kur veldzēties? Tanī varētu atklāti pulcēties visi, kam dārgas represīvās metodes, administratīvā uzkliegšana, norobežošanās no pasaules, saspīlējuma kurināšana kā padomju sabiedrībā, tā starptautiskajās attiecībās, vienas tautas pasludināšana par daudz labāku nekā citas, vēstures noklusēšana, tautas svētku un tradīciju aizliegšana, valodu ignorēšana, citādi domājošo vajāšana, ekonomikas kropļošana, šķiriskā pasludināšana pāri vispārcilvēciskajām vērtībām. Klubā varētu tikt izvietoti iespaidīgi rakstāmgaldi, tanī varētu dižoties no dzīves atrauti lozungi un izsaucieni, varētu vēdīt palmas un dārdēt marši. Koridoros būtu izvietotas improvizētas tribīnes, no kurām vieni kluba biedri sauktu «Lai dzīvo!», bet otri soļotu gar tribīnēm un atbildētu «Urā!». Pēc tam visi varētu mainīties — tie, kas soļoja, kāptu tribīnēs, tie, kas tribīnēs, soļotu — lai valdītu pašu reiz pasludinātā brīvība, brālība, vienlīdzība, laime… Vakaros visi pulcētos aktu zālē, kur skanētu lielformas skaņdarbi par godu vadoņiem — tiem, kuru bronzas krūštēli vīdētu sienu nišās vai arī kuru portreti smagos zelta rāmjos ārkārtīgi cilvēciski un ar lielu izpratni noraudzītos visā tik organiski notiekošajā. Pēc koncerta sāktos banketi ar skaistu izdzeršanos un kolektīvu pēršanos saunā, bet paši aktīvākie tautas kalpi vēl pusnaktī kāptu laivās un mēnesnīcā gar sēru vītoliem dotos makšķerēt, ai, kādās upītēs un ezeriņos! No rīta agri, nobaudījuši mazu konjaciņu un malciņu kafijiņas, biedri varētu, it kā no limuzīniem izkāpuši, sākt zvanīt it kā «no centra», it kā «uz vietām» — sak, Jān Saulvedovič, jāsāk sēt un nebūtu par ļaunu — reizē arī pļaut, jāsāk virpot un talkā uz kolhozu ecēt arī jādodas; bet tev, Skaidrīt Maigonovna, derētu iegaumēt, ka ražošana ir jāintensificē — kāpēc vieni artisti tikai dejo, bet otri tikai dzied, iemāci vai nu dejotājiem arī dziedāt, vai dziedātājiem arī dejot, ja ne, tev ārzemes neredzēt kā pieņemšanu Oktobra svētkos pie Paša vai kafiju kafejnīcā… Stagnācijas kluba vestibilā varētu tikt piekārta sienas avīze «Cements», kurā cita starpā tiktu rakstīts: «Nacionālisms paceļ galvu», «Kāpēc klusē LKP Centrālā Komiteja?», «Vai tādas noziedzīgas vienaldzības apstākļos Vācijā nenāca pie varas fašisms?»^{<font size="1">3</font>}&nbsp;utt. Demokrātijas apstākļos tas būtu pilnīgi pieņemams klubs — cilvēkiem tiktu dotas iespējas legāli un lojāli spēlēties vecajos laikos, un tad viņiem arī nevajadzētu censties iespraukties oficiālajā presē. Tas būtu humāns klubs ar sienas avīzi, kuras autoriem nebūtu savi konservatīvie un pret progresu vērstie raksti jādekorē ar tik netīkamiem jēdzieniem kā «demokrātija», «atklātums», «jauna domāšana», «atveseļošanās», «vispārcilvēciskums». Kur ņemt līdzekļus tāda kluba uzturēšanai? Nu, protams, no pašu biedru brīvprātīgiem ziedojumiem, ne jau no Čurbanovam, Ščolokovam, Rašidovam, Adilovam konfiscētā — tas nu gan viss jāatmaksā tautai, jāizdala Afganistānas mocekļiem vai to meiteņu vecākiem, kuras dzīvas sadedzinājās.)''

Šo pārdomu nobeigumā man vēlreiz gribas atgādināt, ka mūsdienu pārbūve ir sirdsapziņas revolūcija. Katrs aicinājums griezties atpakaļ pie vecās «kārtības» (lasi — politiskas netikumības) nozīmē vērsties pret sociālisma attīstību, pret PSRS kā brīvu valstu federāciju. Balstoties vēstures rūgtajā mācībā, es aicinu atcerēties, ka toni pārbūvē nenoteiks nedz spekulatīvi noskaņotas aprindas «apakšā», nedz arī ekstrēmisti no vakardienas oficiālās birokrātijas.

Visu izšķirs veselīgie spēki tautā un Komunistiskajā partijā. Es aicinu visu tautību cilvēkus Latvijā orientēties tieši uz šiem spēkiem. Bet pie atmīnēšanas darbiem mūsu ēkas pārbūvē gan laidīsim tikai tos, kas ir spējīgi šo darbu veikt bez politiskas histērijas izraisīta sprādziena.