9 362
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
Set original images
{{Newspaper Article |Article in=Rīgas Balss |Published on=1990/01/30 |Issue number=21 |Page number=4 |Original title=Apsolītā zeme jeb kā iecerēja pasūtījumu veikalus un kas no tā iznāca |Source file=riba1990n021_004_01 }} {{Source image|articles/793/552/793552.jpg}}{{Written by|Inese Jankevica}} {{About topic|Padomju dzīvesveids}} {{About topic|Tirgus ekonomika}} {{About topic|Talonu sistēma tirdzniecībā}} {{About domain|Tirdzniecība}} {{About person|Veronika Rudkovska}}{{About person|Nadežda Glušņova }}{{About year|1990}}Nav šaubu, ka ikvienam no mums daudz ērtāk iepirkties savas darbavietas pārtikas kioskā (ja, protams, tāds ir) nekā nogurušam vakarā vēl «ķemmēt» pilsētas patukšos veikalus, lai ko lūkotu ģimenes vakariņu galdam. Un tas ir arī viens no tirdzniecības darbinieku galvenajiem uzdevumiem: rūpēties par pircēju ērtībām, lai ekonomētu viņu laiku. Tāpēc daudzviet uzņēmumos organizētas pārtikas bufetes, kioski, bet apsviedīgākās arodbiedrības iemānās pat rīkot izbraukuma tirdzniecību.
Atskatīsimies netālā pagātnē. Piemēram, 80. gadu sākumā blakus jau minētajām tirdzniecības pakalpojumu formām klāt nāca jauna: Rīgā organizēja vairāk nekā 30 pasūtījumu veikalus. Tirdzniecības ministrijas iecere bija apmēram šāda: no rīta, ejot uz darbu, vai pa telefonu pircējs izdara pasūtījumu un vakarā viņam izdevīgā laikā to izņem. Nekādas galvas lauzīšanas, kur ko dabūt, jo visi nepieciešamie pārtikas produkti — gaļas izstrādājumi, siers, saldumi, tēja utt. — nopērkami uz vietas vienā veikalā. Lai ekonomētu pircēju laiku, iecerēja pat pasūtīto pēc pieprasījuma piegādāt mājās.
— Jā, tā tas ir, — apstiprināja veikala vadītāja Nadežda Glušņova. — Pasūtījumu daudzums ir stipri ierobežots. Ik dienas pieņemam 300—350 pasūtījumu. No tiem pusi pa telefonu. Tāds ir noteikums. Ja dienā desu iedala tikai 100 kilogramu, tad pēc pilsētas izpildkomitejas vietējo tirdzniecības uzņēmumu pārvaldes noteiktajām normām tās pietiek 50 rindā stāvētājiem. Arī ar gaļu mūs nelutina. Kāpēc šos produktus nevaram pasūtīt vairāk? Kur tad lai tos ņem? Ražotāji pieprasīto dot nespēj.
Reizēm domāju: varbūt vajadzētu slēgt līgumus ar kolhoziem par gaļas un desu piegādi par līgumcenām. Lai arī dārgāk, bet vismaz būtu, ko piedāvāt .Tomēr no šī nodoma atteicāmies, jo lauku saimniecībām jau arī žāvēts desu luņķis vai cūkgaļa pa zemi nemētājas. Un no tā, ka mēs tirgotos ar preci par līgumcenām, ciestu arī pircēji. Kad no rīta sastājusies garumgarā rinda, redzam, ka vairums tie ir veci ļaudis. Viņiem pensijas mazas, tāpēc komisijas desas nav pa kabatai. Bet pie mums produkti tikai par valsts cenām.
Vispārējais ikdienā nepieciešamo preču deficīts kā uz delnas redzams ne vien pārtikas preču veikalu tukšajās letēs, bet arī šajos pasūtījumu galdos.
Te nu gribētos tirdzniecības darbinieces viedoklim oponēt. Protams, garās rindas rītos pie pasūtījumu veikaliem daudzējādā ziņā ir pateicoties tam, ka pircējam, pāris stundas pie šo tirgotavu durvīm nostāvot, ir diezgan droša garantija, ka vakarā mājās varēs nest gan gaļas izstrādājumus un sieru, gan arī citus uzturā nepieciešamos produktus. Protams, ka tas ir nožēlojami, ka mums jālauza galvas, kur ko nopirkt, tā vietā, lai mierīgi ieietu veikalā un izvēlētos sev nepieciešamo. Bet diemžēl realitāte ir realitāte un šādā situācijā esam spiesti izgrozīties, kā nu katrs protam un varam un cik katram maks atļauj. Lai arī pasūtījumu galdu iespējas nav nekādas lielās, tomēr daļai cilvēku šie veikali palīdz sagādāt sev iztikas minimumu, kad pensija ir tik niecīga un tuvējā veikalā desu neatved pat nedēļu.
Taču ne par katastrofālo preču deficītu es gribētu runāt. Ne jau iespēja kaut vai šobrīd nelielai iedzīvotāju daļai nopirkt ikdienā nepieciešamos pārtikas produktus radīja ideju par pasūtījumu veikaliem. Normālos apstākļos, kad tirgotavās plauktf plaukti vai lūstu no preču pārpilnības, tā būtu ļoti dzīvotspējīga, jo pircējiem ērta un izdevīga.
Patiesi, kāpēc gan neizmantot iespēju, no rīta, uz darbu ejot, vai pa telefonu izdarīt pasūtījumu? Protams, lieliski būtu, ja pirkumu pircējam izdevīgā laikā piegādātu arī mājās. Jā, bet tas būtu tad, kad veikalos visa būtu gana un veikala darbinieki lauzītu galvas, kā preci vairāk pārdot. . .
Bet ideja par pasūtījumu galdiem preču pārpilnības apstākļos citur pasaulē veiksmīgi īstenota, lai veikaliem piesaistītu pēc iespējas vairāk pircēju. Tas taču ir lieliski — vienviet iegādāties ģimenes azaidam nepieciešamo! Tāpēc ceru, ka 20. gadsimta pēdējā desmitgadē, īstenojot ekonomikas pārkārtošanas politiku, mēs beidzot nostāsimies uz kājām un sāksim dzīvot labāk, bagātāk. Un tad ideja par jaunu tirdzniecības pakalpojumu formu — pasūtījumu veikaliem nepaliks vien neaizsniedzams sapnis.
<p style="text-align: right;">'''Inese JANKEVICA'''</p>
