Mums — komjaunatnes vecuma paaudzei — salīdzinājumā ar daudzām citām ir paveicies. Mēs paguvām «lielās dīkstāves» laiku izjust, bet nepaguvām tajā salūzt, dzīvojam šajos juku laikos un ceram vēl piedzīvot labākus. Ir interesants šis laiks, ko daži tiecas nodēvēt par revolūciju, kad mītu par attīstīto un galīgi uzvarējušo sociālismu nomainījis mīts par vispārējo pārbūvi. Laiks, kad brīvību tik ļoti gribas «ne vēlāk kā rīt uz brokastlaiku» (J. Bojārs), bet dažiem šķiet, ka brīvai Latvijai vēl trūkst ienaidnieku, tāpēc vajag tos radīt: teiksim, no Tautas frontes pirmā kongresa izdzenot svārstīgos, kas vēlāk nodibina interfronti, vai arī pasludinot visus komunistus «ārpus likuma» gaidāmajās vēlēšanās.