Izmaiņas

{{Memoir|Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001)|Published on=2001/01/20|Original title=Daugavas sargi}}{{Written by|Vladislavs Eiduks}}{{About topic|BARIKĀDES, 1991}}{{About topic|Barikādes, Kuģi Daugavā, 1991}}{{About topic|Barikādes, Zaķusalā, 1991}}{{About domain|Politika}}{{About person|Dainis Īvāns}}{{About person|Vladislavs Eiduks}}{{About person|Ansis Tamms}}{{About person|Imants Veiss }}{{About person|Leonīds Jurgelāns}}{{About person|Ojārs Plaudis }}{{About person|Nikolajs Šatunovs}}{{About person|Jānis Čunka}}{{About person|Pēteris Innus }}{{About person|Kārlis Kramens}}{{About person|Juris Strenga }}{{About place|Rīga}}{{About place|Bauska}}{{About place|Jēkabpils}}{{About year|1991}}Noklausījušies Daiņa Īvāna uzsaukumu pa radio aizstāvēt Latviju, paju sabiedrības "Auda" (Mangaļsalā) zvejnieki atbrīvo kuģu mastus no sametinājumiem, lai tos varētu nolaist un izbraukt zem Rīgas tiltiem. 15. janvārī seši jūras zvejas kuģi — "Mēmele" (kapteinis Vladislavs Eiduks); "Menca" (kapteinis Ansis Tamms); "Mols" (kapteiņi Imants Veiss un Leonīds Jurgelāns); "Merkurs" (kapteiņi Ojārs Plaudis un Nikolajs Šatunovs); "Mežotne" (kapteinis Jānis Čunka) un "Mālupe" (kapteiņi Pēteris Innus un Kārlis Kramens) — ar savām komandām pilnīgi brīvprātīgi piebrauc Rīgas krastmalā starp pili un Tehnisko universitāti. Sākot ar 16. janvāri, ik vakarus, tumsai iestājoties, mūsu kuģi izvēršas rindā šķērsām pāri Daugavai. No krasta uz vienu kuģi, no tā uz otro, trešo un tālāk līdz pat otram krastam uz visu nakti tiek nostieptas tērauda troses. Uzdevums — aizšķērsot Daugavas ceļu un aizkavēt iespējamo krievu karakuģu uzbrukumu no Bolderājas Latvijas televīzijai. Naktīs no kuģiem nepārtraukti tiek novēroti Rīgas namu jumti, kuri no Daugavas ir labāk pārredzami, un, kad tur parādās kādi cilvēki, tad par to no kuģiem pa radiotelefonu tiek ziņots mūsu vadībai. Visu diennakti mainoties, viens no kuģiem, uz kura ir ārsts un medicīnas māsa, dežurē pie televīzijas pilsētas centra pusē, lai vajadzības gadījumā evakuētu ievainotos. Lejpus Vanšu tiltam kreisajā krastā dežurē vēl kuģi no Lielupes "Uzvaras". Šeit jūrniekiem nav līdzās simtiem cīņu biedru plecu, nav ugunskuru siltuma kā Doma laukumā. Šeit uz katra kuģa ir trīs vai četri vīri, visapkārt melna tumsa, līdzās un apakšā ir dziļš, auksts ūdens. Dienā zvejnieki dažkārt no Mangaļsalas atved zivju konservus un nodod tos Latvijas Tautas frontes Koordinācijas centra organizētajai brīvprātīgajai palīdzības grupai, kura nodrošina barikāžu sargiem sabiedrisko ēdināšanu. Šeit zvejnieki pārliecinājās par brīnišķīgu tautas saderību un labestību, par to, ka šeit nebija nekādas negodīgas rīcības. Zvejnieki atceras arī aizkustinošus brīžus, kad vecas māmiņas no savas šaurās rocības atnes uz kuģiem siltas pankūciņas, saceptas oliņas, termosā siltu kafiju vai tēju un daudz ko citu, bet, kad zvejnieki mēģina atrunāties, ka paši ir labi apgādāti, tad māmiņas saka: "Ņemiet, dēliņi, jūs esat mūsu aizstāvji, jums jāpaēd!" Kā šiem pensionāriem klājas tagad?... Laucinieki saved pilnas smaržīgu ābolu kastes, citi atved lauku māju sieru, biezpienu gan no Bauskas, gan Jēkabpils... Viļņā kritušo brīvības aizstāvju apbedīšanas dienā 16. janvārī Latvijā un arī uz mūsu kuģiem karogi bija sēru ietērpā. Solidaritāte ar brāļiem Lietuvā bija tik spilgta, ka vienam no mūsu kuģiem tajā dienā bija ar lielām pūlēm sarūpēts un pacelts Lietuvas nacionālais karogs ar sēru lenti. Dienām un naktīm būdams barikādēs kopā ar tautu, Dailes teātra režisors Juris Strenga šajās dienās rakstīja:''"Vienā ziņā šis ir viens no laimīgākajiem brīžiem mūsu tautas dzīvē, jo šī nelaime beidzot ir panākusi mūsu vienotību, cilvēki sākuši smaidīt. Svešnieki viens otram pasniedz tēju, aicina savā dzīvokli sasildīties... Kaut kas ir mūsos šajās dienās izmainījies."''