Izmaiņas

Pirmajos pēckara gados sodīja gājējus pār zaļumu joslām, spļāvējus un citus ielu un sabiedrisko vietu piedraņķotājus, tagad — vairs nemaz. Pašlaik Rīga ir nobradāta: zaļie laukumi izmīdīti visos pagalmos, kociņi aplauzti, ielu zaļumu joslas kaut cik apsargātas vēl tiek tikai Ļeņina pieminekļa tuvumā, preču mašīnas ar bezkaunīgu atļaušanos izbraukā apstādījumus veikalu priekšā; mašīnas ielu malās brauc pāri ielas apmalei pa pusei zaļumu zonā tuvu ielmalas kokiem; personiskās mašīnas namu iekšējos pagalmos nobrauc pēdējo irdni ap krūmiem un kokiem, neviens vairs neapstrīd mašīnu visatļautību pagalmā — nobraukti krūmi, nobrāzti, aplauzīti, nozāģēti mašīnas traucējošie pagalmu koki, parkos un ielu zaļumjoslās nekvalificēti strādnieki nelaikā sausā smilti iekaisa zāļu sēklas, nepierullētas tās pāris dienu laikā izēd baloži, vēl nevienu gadu šādi apsētas zaļumzonas skaisti sazaļojam nav redzētas. Šīs apokaliptiskās ainas varētu turpināt, bet labāk runāt par labošanas iespējām. Kāpēc Kultūras fonds vēršas pirmkārt pie Iekšlietu ministrijas? Tāpēc, ka Rīgas demogrāfijā neorganizētā iedzīvotāju blīvība, liekas, ir sasniegusi «kritisko masu» (socioloģisku pētījumu trūkst, vai tie nav sabiedrībai darīti zināmi). Var notikt un varbūt ir jau noticis «nekvalitatīvs lēciens» — paskatieties šopavasar parkos un ielās — morāles normas, šķiet, vairs nav spējīgas kontrolēt tranzīta un pārapdzīvotības patērētāju stihiju. Savukārt apzaļumošanas tresta dienests strādā, saudzīgi izsakoties, neprofesionāli. Pienācis laiks milicijai uzņemties savus pienākumus, kurus tā aizmirsusi. Varbūt pa to ilūziju laiku, kurā pilsēta gribēja sevi pasludināt par komunistiskās sadzīves pilsētu? Varbūt pa to laiku, kad nojauca dekoratīvos un plūsmu ierobežojošos žogus un iežogojumus? Un vai nav laiks tos atjaunot? Vai nav laiks atteikties no Hruščova laika iedvesmotajiem gājieniem un lēmumiem?