16 760
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
nav labojuma kopsavilkuma
{{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/10/17 |Issue number=205 |Page number=2 |Original title=Laika pakāpienus skaitot (1) |In section=70 gadi jaunības zīmē |Source file=paja1988n205_002_01 |Abstract=70 gadi jaunības zīmē }} {{Source image|articles/616/260/616260.jpg}}{{Written by|Inga Helmane}} {{Written by|Vilis Krūmiņš}} {{About topic|Latvijas vēsture, notikumi 1957. — 1959. gadā}}{{About topic|Lielais Tēvijas karš, II pasaules karš}}{{About domain|Politika}}{{About domain|Vēsture}}{{About person|Jūlijs Reinholds}}{{About person|Jānis Čakstēns}}{{About person|Alfrēds Stradiņš}}{{About person|Otomārs Oškalns}}{{About person|Anrī Barbiss}}{{About person|Josifs Staļins}}{{About person|fon Bušs}}{{About person|Francis Halders}}{{About person|Ādolfs Hitlers}}{{About person|Pauls Dzērve}}{{About organization|Latvijas Komunistiskā partija (LKP)}}{{About organization|Komjaunatne, VĻKJS, LĻKJS}}{{About media|«Cīņa», laikraksts}}{{About place|Vecumnieki}}{{About place|Medumi}}{{About place|Staraja Rusa}}{{About place|Demjanska}}{{About place|Jēkabpils}}{{About place|Borodina}}{{About event|E1988102700}}{{About year|1988}}{{About year|1941}}Cilvēces attīstība… Es to iztēlojos šķietami sadzīviski — kā milzu torni ar riņķveidīgām kāpnēm. Tie, kas pirmie kāpj augšā, var apstāties, pamāt vai pat sasaukties ar lejāk esošajiem: «Hei, te viens pakāpiens izļodzījies! Esiet uzmanīgi!» — vai arī: «Te margām viens posms atlūzis! Turieties iekšpusē!»
Stāvam mēs, mana paaudze, vienā kāpņu ritulī un skatāmies augšup — visa dzīve vēl priekšā. Virs mums — tēvi. Kā nu kuram, citam gvardu divīzijā, citam leģionā. Virs viņiem — vectēvi. Baltie un sarkanie. Varbūt arī tie — vēl ne balti, ne sarkani, Ziemassvētku kaujās kritušie. Arī viņi mums kaut ko saka, jo grib. lai mēs tiktu tālāk. Vai sadzirdēsim?
Gandrīz baidos rakstīt, ka tālāk jūs lasīsit atmiņas. Būtībā sociālā atmiņa, kas neiedzimst gēnos, bet ko nodod no paaudzes uz paaudzi, ir Cilvēka, sabiedrības, tautas pastāvēšanas nosacījums. Nav jau nekāds brīnums, ka vispārējā vērtību degradācijas periodā arī vārdiem «atmiņa», «atmiņas» pazudis skanējums. Kur nu vairs izskatīsies pakaļ, kas pirmais to nozaudēja. Tāpēc arī nevienu netaisos ieintriģēt vai pierunāt: lūdzu, izlasiet tālāk, būs interesanti! Lai jau nu katrs dara, kā zina. Bet es mēģināšu jūs turpināt iepazīstināt ar savu sarunu un pārdomu biedru — republikas Komjaunatnes veterānu padomes priekšsēdētāju, Lielā Tēvijas kara veterānu. Latvijas PSR Dabas muzeja direktoru Vili Krūmiņu. Kaut gan jau šis vārds vairs nav gluži svešs arī jaunākajām paaudzēm.
<p style="text-align: center; ">***</p>
Bērnība Sēlijā, Vecumniekos. Nebūt ne tā saules atminīgā. Drīzāk kā kalpa zēna vasaras un ziemas. Pamatskolu beidzot — te nu ir tas siltais pavasaris, izlaidums, citiem — dāvanas, bet pašam? Netaisnības apzināšanās, jo būs sūri jāstrādā. Un droši vien visu mūžu tā. Likās, ir tikai viens līdzeklis, pat striķītis jau bija sagatavots...
Beidzot Staļina «tētiņš» atļāvis veidot pirmo nacionālo armijas formējumu. 201. divīzijā brīvprātīgajos pieteicās partijas un komjaunatnes darbinieki, strādnieki, inteliģences pārstāvji. Zinātkārais Jēkabpils vidusskolas komsorgs, kas vēl pavisam nesen lasīja referātu «Skaidrība», veltītu Anrī Barbisa jubilejai, aizgāja karā.
<p style="text-align: center; ">***</p>
Pulka komsorgs nedrīkst būt:
<p style="text-align: center; ">''(Turpmāk vēl)''</p>
