Izmaiņas

{{Newspaper Article|Article in=Padomju Jaunatne|Published on=1988/11/04|Issue number=211|Page number=2|Original title=Laika pakāpienus skaitot (6)|In section=70 gadi jaunības zīmē|Source file=paja1988n211_002_02|Abstract=70 gadi jaunības zīmē}}{{Written by|Inga Helmane}}{{Written by|Vilis Krūmiņš}}{{About topic|Latvijas vēsture, notikumi 1957. — 1959. gadā}}{{About topic|Vides aizsardzība, ekoloģija}}{{About topic|Starpnacionālās attiecības}}{{About topic|Līgo svētku atdzimšana}}{{About domain|Politika}}{{About domain|Vēsture}}{{About person|Mihails Gorbačovs}}{{About person|V. I. Ļeņins}}{{About organization|Komjaunatne, VĻKJS, LĻKJS}}{{About organization|Latvijas Komunistiskā partija (LKP)}}{{About place|Rīga}}{{About place|Maskava}}{{About place|Jūrmala}}{{About place|Olaine}}{{About year|1988}}''&nbsp;''<p style="text-align: center; ">''(Nobeigums)''</p>  <br/>Vēl viens «mantojums» — uzpūtība, kas stipri bija izplatījusies arī starp komjaunatnes līderiem. Jā, jā. Un no malas redzama. Vajadzēja tikai kļūt par atbrīvoto komjaunatnes sekretāru — jau tonis mainījās. Mūsu laikā starp jauniešiem nekad nedzirdējām uzrunu — Jāni Petrovič vai Ivan Aleksandrovič. Jaunus cilvēkus saucām vārdā. Bet tagad, pat rajona komitejā ieejot, var dzirdēt: Ivan Petrovič, Jan Janovič. Man šķiet, ka tas visai odiozi izklausās. To saku arī salīdzinājumā ar Maskavas jauniešiem. Diezgan bieži iznāk būt Maskavas Valsts universitātē. Nedomāju, ka viņi aiz nekulturālības cits citu sauktu tikai vārdā.

<p style="text-align: center; ">***</p>  <br/>Par grāmatu varētu teikt — aizvērta pēdējā lappuse. Bet laikraksta platība, kaut arī tik liela, kā šoreiz atvēlēta, tomēr neļauj pateikt visu. Daudz kas, kā mēdz teikt, palicis aiz kadra. Cik lielā mērā izzināt vēsturi, tas ir atkarīgs no mums pašiem un atkarīgs arī no tā, cik aktīvi (neaktīvi) gribam veidot šodienu, laiku, kurā mēs dzīvojam.