9 362
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
Set original images
|Original title=Par telefonvadību un...
}}
{{Source image|articles/428/176/428176.jpg}}
{{Written by|Rihards Treijs}}
{{About topic|Prese}}
{{About topic|Cenzūra, Glavļits}}
{{About domain|Žurnālistika}}
{{About person|Rihards Treijs}}
{{About person|Ņikita Hruščovs}}
{{About person|A. Rozenbaums}}
{{About person|V. Stroganovs}}
{{About person|Vladislavs Podnieks}}
{{About person|Māris Čaklais}}
{{About person|Ēvalds Strods}}
{{About person|Voldemārs Krustiņš}}
{{About person|Ēriks Kehris}}
{{About person|Juris Brežģis}}
{{About person|Zaiga Kipere}}
{{About person|Elza Stalidzāne}}
{{About person|Ābrams Kļockins}}
{{About person|Imants Ziedonis}}
{{About person|Ojārs Vācietis}}
{{About person|Lija Brīdaka}}
{{About person|Anna Brodele}}
{{About organization|Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacija}}
{{About organization|Latvijas ĻKJS Centrālā Komiteja, LĻKJS CK}}
{{About media|«Latvijas Jaunatne», laikraksts}}
{{About place|Rīga}}
{{About place|Mežotne}}
Nostaļģija. Šis mazliet manierīgais vārds nāk prātā, atceroties 60. gadu sākumu, kad arī šo rindu autoram bija tas gods dažus gadus rediģēt «PJ». Tas bija Hruščova un kosmosa laiks, kukurūzas un cukurbiešu laiks. Ar pēdējo kultūru, visnotaļ vajadzīgu un svētīgu, mūsu redakcijai gan diezin kā neveicās.
Pildot augstu instanču norādījumus, 1964. gada pavasari pavasarī publicējām Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacijas vecākā zinātniskā līdzstrādnieka A. Rozenbauma rakstu «Cīnies par bagātu cukurbiešu hektāru!». Vēl nebija iespiedkrāsa lāgā nožuvusi, kad atskanēja bargs telefona zvans: republikas komjaunatnes Centrālās Komitejas pirmais sekretārs (uzvārdu varbūt šoreiz neminēšu), kam bija telefonējis lauksaimniecības ministrs, šķiet, V. Stroganovs, atstāstīja augstā ierēdņa neapmierinātību ar minēto rakstu, kurā bija ieteikts sēt cukurbietes 60 cm attālās rindās. Izrādījās, ka, pēc ministra domām, tās esot jāsēj retāk... Par visu to šodien varētu tikai pasmaidīt, ja iztapīgie komjaunatnes funkcionāri, kā tagad mēdz viņus saukt, nebūtu uz karstām pēdām sasaukuši Centrālās Komitejas sekretariāta sēdi, kurā lauku jaunatnes nodaļas vadītājam Vladislavam Podniekam kā tiešajam «vainīgajam» izteica rājienu, bet šo piezīmju rakstītājam — aizrādījumu. Tā, redziet, toreiz «vadīja» presi.
Bija ari citādas metodes. Lidojot uz Maskavu kopā ar republikas komjaunatnes šefu, saņēmu šādu tēvišķīgu aizrādījumu: «Tu to Māri Čaklo nedrukā.» Biju spiests paskaidrot, ka redakcija pati ir tiesīga izlemt, ko iespiest un ko neiespiest, un minētā dzejnieka (tolaik viņš bija kritis kaut kādā nežēlastībā) darbus publicēsim gan.
Bet pietiks! Vairāk tomēr bija laba. Man šķiet, ka «komanda», kura toreiz veidoja «PJ», bija augsti profesionāla. Lai neapvainojas, ka visus nevarēšu nosaukt, bet dažus gribu minēt. Tie bija Ēvalds Strods (tagad strādā žurnālā «Māksla»), Voldemārs Krustiņš («Lauku Avīze»), Ēriks Kehris (Latinform), Juris Brežģis («Sports»), Zaiga Ķipere («Zvaigzne»), mūsu Elziņa — māksliniece Elza Stalidzāne («Pionieris») un citi. Nemitīgs ideju ģenerators bija (un arī šodien ir!) Ābrams Kļockins, kas toreiz gan vairāk rakstīja par starptautisko stāvokli nekā par dokumentālo kino. Mūsu autoru vidū bija Imants Ziedonis un Ojārs Vācietis, Lija Brīdaka un Anna Brodele. Mums bija «Asā slota» un kinoklubs, sporta lietpratēju čempionāts un dziesmu teksti ar notīm. Lai gan «atkusnim» tuvojās beigas, mēs centāmies savu darbu darīt godīgi.
<p style="text-align: right; ">'''RIHARDS TREIJS,'''</p><p style="text-align: right; ">LU profesors. LU žurnālistikas katedras vadītājs</p>
