Izmaiņas

NostalģijaNostaļģija. Sls Šis mazliet manierīgais vārds nāk prātā, atceroties 60. gadu sākumu, kad ari arī šo rindu autoram bija tas gods dažus gadus rediģēt «PJ». Tas bija Hruscova Hruščova un kosmosa laiks, kukurūzas un cukurbiešu laiks. Ar pēdējo kultūru, visnota] vajadzīgu un svētīgu, mūsu redakcijai gan diezin kā neveicās.

Pildot augstu instanču norādījumus, 1964. gada pavasari publicējām Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacijas vecākā zinātniskā līdzstrādnieka A. Rozenbauma rakstu «Cīnies par bagātu cukurbiešu hektāru!». Vēl nebija iespledkrasa lāgā nožuvusi, kad atskanēja bargs telefona zvans: republikas komjaunatnes Centrālās Komitejas pirmais sekretārs (uzvārdu varbūt šoreiz neminēšu), kam bija telefonējis lauksaimniecības ministrs, šķiet, V. Stroganovs. , atstāstīja augstā lerēdņa ierēdņa neapmierinātību ar minēto rakstu, kurā bija ieteikts sēt cukurbietes 60 cm attālās rindās. Izrādījās, ka. , pēc ministra domām, tās esot Jāsēj jāsēj retāk ... Par visu to šodien varētu tikai pasmaidīt, Ja ja iztapīgie komjaunatnes funkcionāri, kā tagad mēdz viņus saukt, nebūtu uz karstām pēdām sasaukuši Centrālās Komitejas sekretariāta sēdi, kurā lauku Jaunatnes jaunatnes nodaļas vadītājam Vladislavam Podniekam kfi kā tiešajam «vainīgajam» izteica rājienu, bet šo piezīmju rakstītājam — aizrādījumu. Tā, redziet, toreiz «vadīja» presi.

Bija ari citādas metodes. Lidojot uz Maskavu kopā ar republikas komjaunatnes šefu. , saņēmu šādu tēvišķīga tēvišķīgu aizrādījumu: «Tu to Māri Čaklo nedrukā.» Biju spiests paskaidrot, ka redakcija pati lr ir tiesīga Izlemtizlemt, ko iespiest un ko neiespiest, un minētā dzejnieka (tolaik viņš bija kritis kaut kādā nežēlastībā) darbus publicēsim gan.

Un pēdējais. Pēc 1964. gada Līgo svētkiem šefs dusmīgā balsi (protams, pa telefonu) izteica neapmierinātību, ka «PJ» darbinieki savā vasarnīcā Lielupē esot 23. Jūnija jūnija vakarā dziedājuši Līgo dziesmas. Tās taču varējuši dzirdēt . netālās partijas Centrālās Komitejas vasarnīcas lemītniekiiemītnieki... Uz tādiem «argumentiem» man nebija ko atbildēt.

Bet pietiks! Vairāk tomēr bija laba. Man šķiet, ka «komanda», kura toreiz veidoja «PJ». , bija augsti profesionāla. Lai neapvainojas, ka visus nevarēšu nosaukt, bet dažus gribu minēt. Tie bija Ēvalds Strods (tagad •trādā žurnāla strādā žurnālā «Māksla»), Voldemārs Krustiņš («Lauku Avīze»), Ēriks Kehrls Kehris (LatlnformLatinform). , Juris Breiģis Brežģis («Sports»), Zaiga Ķipere («Zvaigzne»), mūsu Elzlņa Elziņa — māksliniece Elza Stalidzāne («Pionieris») un citi. Nemitīgs ideju ģenerators bija (un ari arī šodien ir!) Ābrams Kļocklns. Kļockins, kas toreiz gan vairāk rakstīja par starptautisko stāvokli neka nekā par dokumentālo kino. Mūsu autoru vidū bija Imants Ziedonis un Ojārs Vācietis, Lija Brldaka Brīdaka un Anna Brodele. Mums bija «Asā slota» un kinoklubs. , sporta lietpratēju čempionāts un dziesmu teksti ar notīm. Lai gan «atkusnim» tuvojās beigas, mēs centāmies savu darbu darīt godīgi.