1 024
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
nav labojuma kopsavilkuma
Pēc institūta beigšanas atgriezies Latvijā, es strādāju Dzelzceļnieku slimnīcā. Tur radās konfliktsituācija kāda nāves gadījuma dēļ. Lai gan es protestēju, mana lieta sākās no sākuma. Pienāca ziņojumi no Rīgas Medicīnas institūta un Maskavas Medicīnas institūta, un, tā kā es biju partijas biedrs, jautājums par mani tika izskatīts Centrālkomitejā. Es izteicu viedokli, ka jārada jauna tipa partija, jāņem savās rokās armija un milicija un jāgāž valdība.
Mani izslēdza no partijas, un es vairs nedrīkstēju strādāt par mediķi. Pēc tam, kad es apciemoju Amerikas vēstniecību, man izdarīja divas psihiatriskās pārbaudes nakts laikā, milicijas telpās. Pēc atgriešanās Rīgā mani vajāja Drošības komiteja, viss nonāca tik tālu, ka es baidījos no bezjēdzīgas bojāejas un mēģināju pāriet robežu, kas man neizdevās laika apstākļu dēļ. Es apmetos uz dzīvi Minskā, mani meklēja milicija, un gandrīz četrus gadus es biju bez darba. Starp citu, pavēli par manas lietas izmeklēšanu pēdējo reizi te, Rīgā, kad strādāju Dzelzceļnieku slimnīcā, bija parakstījis Pugo.Savā laikā manu likteni lēmusi Vosa administrācija, Pugo, Dzenītis, Drīzulis, Kaņeps…
Iepriekšējais runātājs, Imants Kalniņš, pieskārās jautājumam, ka Rīgā latviešu ir mazāk par 30%, Latvijā mazāk par 50%, un ka mēs, latvieši, vēl arvien neesam sasnieguši to skaitu, kāds bija 1930. gadā. Mūsu dabiskais pieaugums ir 0,02 procenti. Tas Padomju Savienībā ir viens procents. Tādas situācijas nav nevienā sociālistiskā valsti. Vai tiešām tā ir tā pati republika, kura savā laikā tik daudz darījusi Oktobra revolūcijas labā? Tepat, mūsu zālē, ir cilvēks, kas tēloja galveno lomu filmā «6. jūlijs». Tieši 6. jūlijs bija tas, kas glāba revolūciju, glāba Ļeņinu.
