16 760
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
nav labojuma kopsavilkuma
{{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/11/01 |Issue number=208 |Page number=2 |Original title=Laika pakāpienus skaitot (3) |In section=70 gadi jaunības zīmē |Source file=paja1988n208_002_02 |Abstract=70 gadi jaunības zīmē }} {{Source image|articles/329/499/329499.jpg}}{{Written by|Inga Helmane}} {{Written by|Vilis Krūmiņš}} {{About topic|Himna «Dievs, svētī Latviju!»}}{{About topic|Latvijas vēsture, notikumi 1957. — 1959. gadā}}{{About topic|Leģionāri}}{{About domain|Politika}}{{About domain|Vēsture}}{{About person|Pēteris Griško}}{{About person|Jānis Vilhelms}}{{About person|Detlavs Brantkalns}}{{About person|Lilita Bērziņa}}{{About person|Venta Vecumniece}}{{About person|Jēkabs Mediņš}}{{About person|Pauls Dzērve}}{{About person|Augusts Kirhenšteins}}{{About person|Žermēna Heine-Vāgnere}}{{About organization|Latvijas Komunistiskā partija (LKP)}}{{About organization|Komjaunatne, VĻKJS, LĻKJS}}{{About place|Staraja Rusa}}{{About place|Volhova}}{{About place|Blīdene}}{{About place|Madona}}{{About place|Daugavpils}}{{About place|Cēsis}}{{About place|Rēzekne}}{{About event|E1988102700}}{{About year|1943}}{{About year|1944}}{{About year|1946}}{{About year|1988}}<p style="text-align: center; ">''(3. turpinājums)''</p> <br />Savu likteni izvēlējās katrs pats. Bet aplam ir domāt, ka buržuāziskās Latvijas armija vai tās virsniecība, jo sevišķi augstākā virsniecība, būtu pilnīgi pārgājusi vāciešu pusē. Nebija tā. Gandrīz visi buržuāziskās armijas divīziju komandieri, kurus aicināja komandēt leģionu, atteicās. Un viņus nosūtīja uz Vāciju darba nometnēs. Daudzi no viņiem atgriezās Latvijā 1946. gada rudenī. Viņiem par godu jāsaka: kā cilvēki viņi pelnījuši atzinību, jo bija brīdināti, kas būs, ja nepiekritīs. Daļa no vidējās virsniecības arī piekrita, bet vecākie virsnieki maz, jo viņi taču jau pirmajā pasaules karā bija karojuši pret vāciešiem, un iet kopā ar vācu armiju — to pat iedomāties nevarēja!
Leģions sākumā bija kā nacionāls grupējums. Bet šādu ievirzi drīz likvidēja. Pat veco Latvijas himnu nedrīkstēja dziedāt.
— Mani pārcēla no armijas. Sadarbība ar vietējo komjaunatnes vadību sākās, atbrīvojot Latviju.
Tūlīt pēc kara mūsu, 43. divīzijas pulki izvietojās vairākās pilsētās -- Daugavpilī, Cēsīs, Rēzeknē. Braucām uz Ilūkstes apriņķi kulšanas darbos. Un tā arī varējām tuvāk iepazīties ar komjaunatnes darbu.
Jaunieši lielā skaitā meklēja iespēju iestāties komjaunatnē. Bija kā pēc marksistiskās mācību grāmatas, jo komjaunatni meklēja tieši trūcīgākā jaunatnes daļa. Viņi patiesi uzskatīja, ka kopā ar visu komjaunatni drīzāk varēs izmainīt dzīvē visu uz labo pusi.
Latvijā pazīstamais komponists, toreizējais Konservatorijas rektors Jēkabs Mediņš piederēja pie tiem cilvēkiem, kuri atradās tālu no politikas, bet ar komjaunatnes Centrālkomiteju gan labprāt sadarbojās. Mums bija ļoti svarīgs viņa atbalsts un vērtējums, sevišķi par topošajiem radošās jaunatnes pārstāvjiem. Tā, piemēram, Žermēnas Heines-Vāgneres pirmā noklausīšanās, man šķiet, labu laiku pirms Berlīnes festivāla, notika Konservatorijā. Mūsu pārliecība bija tāda, ka tas ir īpašs talants. Profesors Mediņš to visā pilnībā apstiprināja.
''Attēlā: Vidusāzijas republiku pionieru delegācija pie A. Kirhenšteina (augšējā rindā pirmais no labās Pauls Dzērve, pirmais no kreisās V. Krūmiņš).''
<p style="text-align: center; ">''(Turpmāk vēl)''</p>
