Apskatīt 214462 izejas kodu

{{Memoir
|Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001)
|Published on=2001/01/20
|Original title=Darīju pats
}}
{{Written by|Viesturs Mārtiņš Kuļikovskis}}
{{About topic|BARIKĀDES, 1991}}
{{About topic|Barikādes, Lietuvā, 1991}}
{{About topic|Barikādes, mītiņš Daugavmalā, 1991}}
{{About topic|OMON (SUMV, SUV), omonieši, melnās beretes}}
{{About topic|Barikādes, Zaķusalā, 1991}}
{{About topic|Barikādes, Dzirnavu ielā, 1991}}
{{About topic|Barikādes, Doma laukumā, 1991}}
{{About domain|Politika}}
{{About domain|Reliģija, baznīca}}
{{About place|Rīga}}
{{About place|Kandava}}
{{About year|1991}}
1991. gada 13. janvāris, protams, sākās ar milzīgu satraukumu, jo saņēmām baisas ziņas no Lietuvas. Negribējām ticēt, ka var kaut kas tāds notikt.

Torņakalna baznīca bija pārpildīta. Tauta satraukta, ar asarām acīs! Pēc tam mītiņš Daugavmalā. Savāds likās Tautas frontes aicinājums palikt Vecrīgā, nedoties mājās, jo jāsargā, jāceļ barikādes...

Pēc gājiena, atgriezušies mājās, sākām ieklausīties — smagā tehnika no laukiem jau brauc, kaut kur redzēti omonieši. Satraukums auga, tāpēc es, sievas mudināts, pēc "Panorāmas" saģērbos un kājām no Jelgavas ielas devos uz Salu tiltu, uz TV māju, īsti nezinādams, kā varēšu būt noderīgs. Apstākļi paši mani ierāva darbošanās mutulī.

Lauku smagā tehnika, jau sastājusies uz Salu tilta, brauca un brauca no Pārdaugavas puses. Sāku domāt, ka labi būtu aizvest kādu kolonnu uz Vecrīgu. Aprunājos ar šoferiem — atsaucība liela. Tad sēdos vienā smagajā, un griezām riņķī. Aiz mums — kādas sešas, septiņas vai pat vairāk. Braucām pa Radiotehnikas ielu, pa Akmens tiltu, beidzot atbraucām pa Merķeļa ielu līdz "Saktai". Lai noskaidrotu, ko tālāk darīt, devos uz Ministru Padomi. Tur dežurants ieteica sameklēt Tramvaju un trolejbusu avārijas mašīnu, kura stāvot pie Augstākās Tiesas un esot tāds kā koordinācijas punkts, esot radioficēts. Atradu, izstāstīju situāciju. Teicu, ka man jātiek atpakaļ uz Pārdaugavu un jāved nākamā kolonna, jo laucinieki brauca un brauca, un neziņā viens otrs jau prātoja braukt atpakaļ uz mājām. Dabūju "Volgu" ar šoferi un rāciju. Viņš mani aizveda atpakaļ. Organizēju nākamo kolonnu, un braucām uz Telefonu centrāli cerībā, ka tur būsim noderīgi. Bet izrādījās, ka Dzirnavu iela no abiem galiem jau nobloķēta, tāpēc jābrauc bija tālāk. Griežamies pa Blaumaņa ielu, pa K.&nbsp;Barona ielu, pa Aspazijas bulvāri. Daļu atstāju pie Vaļņu un Brīvības ielas krustojuma.

Arī Augstākās Padomes mājā gāju pēc padoma. Runāju ar Kostandu, Silāru, Muciņu. Apspriedāmies par situāciju. Šie vīri man ieteica darboties uz savu iniciatīvu, ko arī darīju.

Tālāk braucu uz Pulvertorni, kur palika pāris mašīnas. Ar pārējām aizbraucām uz Arsenālu.

Kājām devos trešo reizi uz Salu tiltu Pārdaugavas pusē, kur atkal saorganizēju braucējus. Šoreiz tikām tikai līdz Akmens tiltam, jo tur jau tehnika bija nobloķējusi satiksmi. Sāku baiļoties, ka tilts tādu svaru var neizturēt, par ko ziņoju zināmajam štābam. Man apsolījās atsūtīt cilvēkus, kas savedīs šo posteni kārtībā.

Tā nu es, noskrējies, noguris, tulznainām kājām, no rīta devos mājās. Otrā dienā apstaigāju Vecrīgu. Mana Merķeļa ielas kolonna bija izkārtota gar Ministru Padomi otrā rindā, bija arī trešā rinda.

Turpmāk katru dienu apstaigāju Vecrīgu, Zaķusalu un citas vietas. Aizvedu savus lauku radus, lai redz un jūt to gaisotni, kas valda. No Kandavas sargāt Vecrīgu regulāri brauca autobusiņš ar cilvēkiem — uz nakti; arī mans znots.

Detalizētāk nevaru pastāstīt, jo aizritējis liels laiks. No laika distances tikai saprotu šo notikumu lielo nozīmi. Tagad, noklausoties vienu otru radio vai televīzijas pārraidi, iedvesmojos un uzdrošinājos arī es pastāstīt savas toreizējās gaitas.

P.&nbsp;S. Minētajā laikā es beidzu strādāt r/a "Aerosols" kā remontatslēdznieks.