9 362
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
166570
,Set original images
|Issue number=104
|Page number=1
|Original title=VALODU LIKUMA PAMATĀ Valodu likuma pamatā – SADARBĪBU UN KONSOLIDĀCIJUsadarbību un konsolidāciju. Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja Anatolija GORBUNOVA referāts
|Source file=cina1989n104_001_03
|Abstract=Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas plēnums 1989. gada 4. maijā
|Comments=Referātus publicējam izklāstā
}}
{{Source image|articles/166/570/166570a.jpg}}
{{Source image|articles/166/570/166570b.jpg}}
{{Written by|Anatolijs Gorbunovs}}
{{About topic|Latviešu valoda, Likums par valsts valodu}}
{{About domain|Politika}}
{{About domain|Valodniecība}}
{{About person|Aina Blinkena}}
{{About organization|LKP Centrālā Komiteja}}
{{About organization|Latvijas PSR Augstākā Padome, LPSR Augstākā Padome}}
{{About year|1989}}
Itin visu mūsu sabiedrības dzīves sfēru revolucionārās atjaunotnes laiks ir ļāvis atklāti un tieši sākt izskatīt akūtās starpnacionālo attiecību problēmas, to skaitā arī valodas problēmu, sacīja referents. Pēc tam, kad republikas Augstākās Padomes sesija 1988. gada 6. oktobrī pieņēma lēmumu par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai, ne vienu reizi vien pacēlies jautājums, vai ir vajadzīgs Valodu likums. Republikā notikušās diskusijas devušas faktiski neapstrīdamu atbildi, ka ir vajadzīgs. Tiek izteikta vienīgi nožēla, ka mēs ar tādu novēlošanos esam izpratuši un novērtējuši to lielo nozīmi, kāda valodai ir kā ļoti svarīgam starpnacionālās saskarsmes elementam. Reālā situācija tagad prasa, lai likuma funkcijas netiktu reducētas tikai uz divu vai vairāku līdztiesīgu valodu lietošanas regulēšanu, bet lai likums ņemtu savā aizsardzībā republikas pamatnācijas valodu — latviešu valodu. Pamats šādam apgalvojumam ir acīm redzams. Latviešu valoda pilsētās ir gandrīz izspiesta un tā nefunkcionē valsts, partijas un sabiedriskajā sfērā, nemaz jau nerunājot par specifiskajām zinātnes un tehnikas nozarēm.
Kādi tam bijuši cēloņi, tas ir pavisam skaidri redzams. Pirmkārt, nedabiski plašie, jebkādas saprātīgas normas pārsniegušie imigrācijas procesi — pēdējos piecpadsmit gados apmēram 70 procentus no republikas iedzīvotāju skaita pieauguma veido iebraucēji no citiem reģioniem. Otrkārt, mūsu attieksme pret latviešu valodas mācīšanos. Tā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja vairākkārt pieņēmusi lēmumus par krievu valodas mācīšanas uzlabošanu. Rezultātā republikā radīti labi apstākļi krievu valodas apgūšanai, kas neapšaubāmi ir pozitīvs fakts, taču, neradīdami tādus pašus apstākļus latviešu valodas apgūšanai skolās ar krievu mācībvalodu, mēs faktiski sākam stimulēt valodu nelīdztiesību, tas ir, diskriminējoši izturēties pret latviešu valodu un krievu valodā runājošiem iedzīvotājiem. Šāds stāvoklis izveidojies ne tikai Latvijā, bet arī citās republikās. Tāpēc nav nejaušība, ka partijas XIX konferencē tika atzīmēta nepieciešamība attīstīt nacionālās valodas un krievu valodas divvalodību un īpaši tika akcentēta doma, ka jāpaplašina nacionālo valodu lietošana valsts un sabiedriskās dzīves sfērā.
No sacītā ir skaidrs, ka Valodu likuma funkcijas nedrīkst aprobežoties tikai ar valodu lietošanas regulēšanu. Lai latviešu valodu pasargātu no izzušanas, ir par maz iet tās lietošanas reglamentēšanas ceļu, nepieciešams panākt, lai latviešu valodu varētu apgūt tie apmēram 30 procenti republikas iedzīvotāju, kas pašlaik to neprot. Pēc tam referents pakavējās pie likumprojekta sagatavošanas komisijas darba īpatnībām. Šajā komisijā filoloģijas zinātņu doktores profesores A. Blinkenas vadībā strādāja 24 cilvēki, dažādu tautību un profesiju pārstāvji, arī valodas speciālisti un juristi. Pēc Valodu likuma projekta publicēšanas sākās tā aktīva un ieinteresēta tautas apspriešana. Šo apspriešanas procesu plaši atspoguļoja mūsu prese, radio un televīzija. Pavisam tika saņemtas gandrīz 7 tūkstoši vēstuļu, kurās ir ietverti 27.606 priekšlikumi. Vēstules rakstījuši gan atsevišķi pilsoņi, gan arī veseli darba kolektīvi un sabiedriskās organizācijas. Šīs vēstules parakstījuši vairāk nekā 330 tūkstoši cilvēku. Lielākajā daļā no saņemtajām atsauksmēm likumprojekts novērtēts atzinīgi un izteikti konstruktīvi, konkrēti un dažkārt arī visai oriģināli ierosinājumi. Komisija rūpīgi izskatīja un izstudēja ikvienu priekšlikumu un ņēma tos vērā, sagatavojot Valodu likuma projekta pēdējo variantu.
Tādējādi droši var sacīt, ka likuma izstrādāšanā ir pie dalījusies visa republika.
Apspriešanas process bija pretrunīgs un sarežģīts. Situācija arī pašlaik ir sarežģīta. Tas ir dabiski, jo valodas sfēra ir viena no visaktuālākajām un vissarežģītākajām starpnacionālo attiecību sfērām, iebildumus izsaka tiklab viena, kā arī otra puse. Šajā sakarā ir ļoti svarīgi, kādā veidā un cik argumentēti šie iebildumi tiek izteikti, un, pats galvenais, kāda mērķa vārdā tas tiek darīts. Visiem ir zināms, kādu nostāju ieņem Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālā fronte, it sevišķi pēdējās dienās. CK birojs nosodījis ultimatīvo toni un ekonomisko šantāžu kā politiskās cīņas metodi. Tomēr republikas Augstākās Padomes Prezidijs ir centies objektīvi izskatīt un ņemt vērā tiklab priekšlikumus, kā arī prasības. Tās Interfrontei mainījās. Šis fakts izskaidrojams ar to, ka tika grozīts pats likuma projekts, ievērojot arī Interfrontes izteiktos priekšlikumus un prasības.
Es. piemēram, kā Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts saņēmu Ļeņingradas rajona Interfrontes piekritēju rezolūciju ar prasību atlikt Valodu likuma projekta izskatīšanu līdz tam laikam, kad visa tauta būs apspriedusi valsts programmu latviešu valodas kā valsts valodas ieviešanai. Bažas ir pamatotas: programmai tiešām ir jābūt reālai, proti, tai jārada pienācīgi apstākļi tiem, kas vēlas apgūt latviešu valodu. Republikas Augstākās Padomes Prezidijs un Ministru Padome uzņemas ārkārtīgi lielu atbildību par šīs programmas realizēšanu. Taču ne mazāka atbildības sajūta un izpratne jāparāda tiem, kas vēlēsies iemācīties latviešu valodu. Ja attiecībā uz likumu nav principiālu iebildumu, tas ir jāpieņem un kopīgi jāpabeidz līdz galam izstrādāt programmu un. galvenais, tā kopīgi jāpilda. Ne var taču tajā paredzēt visas detaļas, kamēr nav pieņemts pats likums. Bet attiecībā uz referendumu jautājumā par pašu likumu diemžēl ir jākonstatē, ka biedri no Interfrontes līdz šim nav sapratuši, manuprāt, pašu būtiskāko, proti, ka starpnacionālos jautājumus, it sevišķi valodas sfērā. nekad nebūs iespējams atrisināt referendumu ceļā. Šīs problēmas var atrisināt tikai ar savstarpēji pieņemamu ceļu meklēšanu. Jā, visas tautas apspriešanai ir jānotiek. Bet vai tad šie aizvadītie trīs četri mēneši nav bijuši visas tautas apspriešanas laiks?
Var piekrist, ka pats ap spriešanas mehānisms tiešām bija tāls no pilnības, tāpat kā pagaidām tālas no pilnības ir visas mūsu demokrātiskās formas.
Taču ir arī citāda rakstura iebildumi. Piemēram, vakar apvienībā RER notikušajā sapulcē, kurā es biju klāt, darba kolektīva padomes locekļi, latvieši, vērsās pret priekšlikumu likumā paredzēt darba kolektīvu padomēm piešķirt zināmas tiesības iekšējās lietvedības valodas izvēles jautājumos, motivējot savus iebildumus ar to, ka viņi ir mazākumā un, kā viens no viņiem izteicās, trīsdesmit gadus neviens viņu balsi nav uzklausījis.
Likums nevar aizšķērsot ceļu katram negodīgas izturēšanās gadījumam. Tas nosaka galvenos principus. Balstoties uz tiem, ikvienā darba kolektīvā jāmeklē savstarpēji pieņemami risinājumi. Likumprojekts ir pamatīgi izsvērts, un ļoti gribētos, lai šāsdienas plēnumā apspriešanas gaitā tas nenošķiebtos uz vienu vai otru pusi.