Apskatīt 121892 izejas kodu

{{Speech
|Article in=Latvijas Tautas fronte. Gads pirmais
|Published on=1988/10/08
|Original title=Egons Rusanovs. Runa LTF 1. kongresā
}}
{{Written by|Egons Rusanovs}}
{{About topic|LATVIJAS TAUTAS FRONTE, LTF}}
{{About topic|Latvijas Tautas frontes, LTF, I kongress}}
{{About topic|Juristu aktivitātes}}
{{About topic|Republikas saimnieciskais aprēķins}}
{{About domain|Politika}}
{{About organization|Latvijas Tautas fronte (LTF)}}
{{About event|E1988100800}}
{{About event|E1988100701}}
{{About year|1988}}
Labvakar, godājamie klātesošie! Mēs, juristi, runājam par tiesiskas valsts izveidošanu. Mēs teorētiski zinām, kādai tai jābūt, bet vai vienlaicīgi nebūtu jāsāk domāt, kas šo tiesisko valsti sargā? Manuprāt, vienmēr jāatceras, ka tiesiska valsts ir ne tikai garants pret tiesības sargājošo orgānu patvaļu, tiesiskai valstij jābūt arī garantam, lai mūs naktī uz ielas nepazemotu piedzēries deģenerāts, lai mūsu meitām kādā pavārtē neuzkluptu izvarotājs un, beigu beigās, lai pūlis neizglītotu puišeļu ar saukļiem ''«Bej gansov, bej fašistov''!» nepiekautu skolniekus sarīkojumā. Tai jābūt valstij, kur nebūtu pieļaujama nekāda ņirgāšanās par citu tautību visdažādākajām īpatnībām. Un tāpēc rodas pamatots jautājums&nbsp;— vai pašreizējie tiesības sargājošo orgānu modeļi atbilst tām prasībām, kuras izvirza tiesiska valsts, par kādu cīnās Latvijas Tautas fronte? Nav pieļaujams šķirt teorētisko domu par tiesisku valsti un tās attīstību no tiesību sargājošo orgānu harmoniskas līdzattīstības. Tāpēc man šķiet dīvaini, ka, piemēram, Iekšlietu ministrijā nav izveidota atbalsta grupa, ka prokuratūrā šāda grupa tika veidota bezmaz vai pusnelegāli. Tas nav normāli, un nedrīkst pieļaut šo tiesību sargājošo orgānu nošķirtību no tiem procesiem, kuri notiek republikā, nošķirtību no savas tautas. Bet šī plaisa pagaidām ir ļoti dziļa, un, ja tāda tā paliks, mums nekad nebūs tiesiskas valsts. Aktuāla joprojām šķiet žurnālista Šablovska publikācija «Ceļā uz darbu», bēdīgas pārdomas izraisa notikumi Lietuvā. Nav iedomājama vecā tiesību sargājošā modeļa uzspiešana, «nolaišana no augšas». Šie modeļi ir jālauž, jo tie neatbilst tiesiskas valsts prasībām, un tāpēc daži konkrēti priekšlikumi izmaiņām Latvijas Tautas frontes Programmā, proti, 2.&nbsp;sadaļas 5.&nbsp;pantā un 3.&nbsp;sadaļas 5.&nbsp;pantā. Jāpanāk, lai konstitucionāli būtu nostiprinātas LPSR Augstākās Padomes tiesības ne tikai iecelt Latvijas republikas prokuroru, bet arī pašai izdot savu likumu par Latvijas republikas prokuratūru. ''(Aplausi.)''

Pašlaik spēkā ir PSRS likums par PSRS prokuratūru. Latvijas PSR prokuratūras funkcionāli organizatoriskā darbība pilnībā ir atkarīga no PSRS ģenerālprokurora pavēlēm, rīkojumiem un, es pat teiktu, iegribām. Kā gan reāli izskatīsies republikas saimnieciskais aprēķins, kā perspektīvā izskatīsies republikas valūtas ieviešana, ja PSRS prokuratūra tai pašā laikā turpinās uzspiest republikas likuma sargiem, kā un kādos virzienos organizēt darbību republikā? Vai tad mēs esam, atvainojos, dumjāki? Ja republikai būs sava valūta, vai tad PSRS prokuratūra arī turpinās noteikt algu apmērus prokuratūras darbiniekiem? Vai ir normāli, ka, lai dabūtu štata vietu, piemēram, sētniekam, mums jālūdz PSRS prokuratūras atļauja? Manuprāt, ir nenormāli, ka prokuratūrai pašlaik ir jācīnās pret tādām ekonomiskā haosa parādībām kā vagonu dīkstāve, brāķa produkcijas izlaide. Domāju, ka šīs problēmas ar laiku izzudīs, kad efektīvi darbosies saimnieciskā aprēķina princips. Tātad perspektīvā nebūs nekādas vajadzības, lai vienots Savienības likums regulētu izzudušas vai vismaz neaktuālas problēmas. Jāpanāk, lai PSRS prokuratūra veiktu tikai augstāko uzraudzību pār Savienības likumdošanas pamatu ievērošanu suverēnas republikas teritorijā. Republikas prokuratūrai, balstoties uz Latvijas PSR likumu par republikas prokuratūru, kurš, es domāju, būtu jāpieņem, pašai būtu jāizlemj sava funkcionāli organizatoriskā nozīme, štatu lielums, struktūra, algu apmērs un citi jautājumi. Domāju, ka tamlīdzīgi būtu jārisina jautājums arī Iekšlietu ministrijas sistēmā. Domāju, ka republikai pašai jāizlemj, kur, kādas, cik, cik lielas labošanas darbu iestādes ierīkot Latvijas teritorijā. Panākt, lai soda izciešana nevienam nesagādātu fiziskas un morālas ciešanas, kā notiek nereti tagad. Nedrīkst pieļaut, ka soda izciešanas procedūru nosaka PSRS Iekšlietu ministrijas pavēles, instrukcijas un citi akti. Tiem jābūt rūpīgi izstrādātiem mūsu republikas normatīviem aktiem, kas nepieļautu notiesāto izmantošanu ekonomisko robu aizpildīšanai, reizē liedzot viņiem elementāru darba aizsardzības noteikumu ievērošanu. Ir jālauž šī Vissavienības pakļautības sistēma, citādi latviešu valoda nekad nekļūs par lietvedības valodu tiesību aizsardzības orgānos. Nekad netiks panākta notiesāto vēlākā sociālā reabilitācija. Un vēl&nbsp;— angļi saka: kas lēti pērk, dārgi maksā. Var teikt arī tā&nbsp;— lēta justīcija ir mums visiem dārgi maksājusi. ''(Aplausi.)''