Izmaiņas

{{Speech

|Published on=1988/10/08

|Original title=Marina Kosteņecka. Runa LTF 1. kongresā

}}

{{Written by|Marina Kosteņecka}}

Šajā kongresā latviešu delegātu ir ievērojami vairāk nekā citu tautību pārstāvju. Vienam otram šis apstāklis kalpo par iemeslu, lai republikā izplatītu baumas, ka Latvijas Tautas fronte esot izteikti nacionālistiska organizācija, ka krievu tautības cilvēkiem tajā ieeja liegta, ka slēpjoties aiz lozunga «Atbalstu pārbūvei» demokrātiskās kustības līderi patiesībā plašās tautas masās mēģinot provocēt neuzticību Ļeņinam un partijai. Tajā pašā laikā, lai cik paradoksāli tas būtu, arī daudzi latvieši pret Tautas frontes dibināšanas ideju izturas vai nu piesardzīgi, vai skeptiski. Vieni savu pozīciju lakoniski izskaidro ar to, ka Sibīrijā ir vēl daudz neapgūtas zemes un ka visi Tautas frontes piekritēji agri vai vēlu pret savu gribu būs spiesti lopu vagonos doties uz austrumiem. Citi apgalvo, ka Tautas fronte ir slepena kompānija, kura, labi maskējoties, vada partijas «augšas» — ar nolūku noturēt savās rokās varu pār pārlieku demokrātiskām masām. Nepieciešams izšķirt, kuros gadījumos šīs baumas rada nepietiekama iedzīvotāju informētība par Tautas frontes struktūru un mērķiem, un kuros gadījumos baumas ir elementāra provokācija, kuras nolūks ir sēt naidu, neuzticību, šķelšanos un tādējādi bremzēt pārbūves procesu mūsu republikā. Būdama Tautas frontes dibināšanas iniciatīvas grupas dalībniece, es pilnīgi noteikti varu paziņot, ka Tautas frontes pozīcija attiecībā pret citu nāciju pārstāvjiem republikā ir viennozīmīga. Iestāties šajā organizācijā var katrs, kam nav vienaldzīga nedz ekonomiskā, nedz politiskā, nedz ekoloģiskā Latvijas nākotne, t. i., — katrs, kurš ir gatavs šo zemi saukt par savām mājām, nevis vienkārši par ērtu dzīvesvietu. Delegātu nacionālā sastāva disproporcija izskaidrojama ar krievu valodā runājošās iedzīvotāju daļas nogaidošo pozīciju, kura kongresa sagatavošanas laikā saņēma no savas preses nesalīdzināmi mazāk objektīvas informācijas par šo tēmu nekā latvieši. Jārēķinās ar faktu, ka pārbūves pretinieki arī savā veidā pārkārtojas. Turklāt viņi lieto visdažādākās metodes, kā šķelt tautas. Sākot ar cinisku apgalvojumu pilnā balsī: «Mēs iestāsimies Tautas frontē, lai to uzspridzinātu no iekšpuses,» līdz nekrietnai spēlēšanai uz nacionālajām jūtām, kad tiek mēģināts visās mūsu nelaimēs vainot kādu vienu konkrētu tautu. Viens otrs uz šī āķa uzķeras, un, uzkurinot nacionālo naidu, kļūst par aklu ienaidnieka gribas izpildītāju. Starp citu — ienaidnieku, tāpat kā draugu brālība ir internacionāla parādība. Savai tautai godu nedara nedz krievu šovinists, nedz latviešu nacionālists, nedz ebreju cionists. Taču runājot par šovinismu, antisemītismu vai jebkuriem citiem atsevišķu personu uzskatiem, nedrīkst šos jēdzienus pilnā mērā piedēvēt veselai tautai. Jebkurš šādu izpausmju atmaskojums nekļūst par starpnacionālo attiecību struktūras deformāciju tajā gadījumā, ja skatījums uz tautu kopumā paliks objektīvs. Kritizējot slikto, ir bīstami noklusēt labo. Jo ir iespējams nemaz aktīvi nenoliegt labo, var to vienkārši pasīvi noklusēt. Starpnacionālā naida kurinātāju arī šāda taktika pilnīgi apmierina. Vispirms tas attiecas uz preses objektivitāti. Diemžēl krievu prese laiku pa laikam ne vien ignorē pamatiedzīvotāju likumīgās tiesības, bet arī apzināti dezinformē savu lasītāju gan republikas vēstures, gan pašreizējās politiskās situācijas jautājumos. Tā, piemēram, laikraksts «Latvijas Jūrnieks» šī gada 10. septembrī rubrikā «Diskusiju tribīne» publicējis Rīgas jūrskolas atslēdznieka A. Pundura rakstu «Svētas jūtas». Lūk, kādas domas izsaka šis latvietis, kura nacionālā piederība dod viņam tiesības krievu presē uzstāties it kā visas savas tautas vārdā. Citēju: «Komunistiskā partija iezīmējusi grandiozu mūsu valsts sociāli ekonomiskās attīstības programmu, neatlaidīgi ceļ sabiedrības politiskā brieduma līmeni. Tas nav vienkārši. Spriediet paši. Pēc LTK tikai no Latvijas PSR vien emigrējuši 120 tūkstoši cilvēku, no tiem 65 tūkstoši šobrīd dzīvo ASV, 40 tūkstoši citās rietumvalstīs. Visi viņi kaut kādā mērā ir apvienojušies dažādās nacionālistiskās organizācijās. Baltijas teritorijā ir aptuveni 50 tūkstoši cilvēku, kuri izcietuši kriminālsodu par naidīgu nacionālistisku darbību, pretvalstisku noziedzību, dalību profašistiskos formējumos. Viņu starpā ir ap 400 labāko ārzemju izlūkdienestu aģentu. Un visi šie salašņas (citādi es nevaru pateikt) demokrātijas visatļautības apstākļos Baltijas republikās ir pacēluši galvas.» Citāta beigas. Cienot cienījamā atslēdznieka erudīciju, atļaušos tomēr piezīmēt, ka tendencioza vienu faktu izspīlēšana un citu faktu noklusēšana draud ar nacionālo attiecību saasinājumu, kura sekas paredzēt ir grūti. Starp citu, tajā pašā rakstā, kurš, es atkārtoju, publicēts 10. septembrī, t. i., tieši tajā brīdī, kad latviešu prese plaši atspoguļoja nacionālās simbolikas vēsturisko cilmi, biedrs Pundurs saviem lasītājiem paziņoja, citēju: «Rīgā aizvien biežāk sākusi parādīties buržuāziskās Latvijas simbolika.» Citāta beigas. Protams, A. Punduram ir visas tiesības izteikt savu viedokli no laikraksta diskusiju tribīnes. Tikai, diemžēl, diskusija šajā tribīnē tā arī nenotiek. Redakcija šo viedokli pasniedz kā patiesību pēdējā instancē un uzstājīgi veido lasītāju viedokli. Šī publikācija nav tik nevainīga, kā pirmajā acumirklī varētu likties. Laikrakstu «Latvijas Jūrnieks» taču lasa internacionālas kuģu ekipāžas, kas vago visas pasaules jūras un okeānus. Prātā nāk mākslinieciskās pašdarbības laiki, kad tautu draudzību simbolizēja tumšmataino uzbeku tērpi, kuros ietērpa gaišmatainus latviešus.