16 760
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
nav labojuma kopsavilkuma
{{Newspaper Article|Article in=Kabinets|Published on=2011/06/01|Issue number=91|Page number=1|Original title=Latvijas karmiskā katastrofa|In section=Saruna ar Marinu Kosteņecku|Abstract=Saruna ar Marinu Kosteņecku}}{{Written by|Arnis Terzens}}{{About topic|PSRS tautas deputāts}}{{About topic|PSRS tautas deputātu I kongress}}{{About topic|LATVIJAS TAUTAS FRONTE, LTF}}{{About topic|1990. gada 4. maija Deklarācija}}{{About topic|PSRS tautas deputātu vēlēšanas}}{{About topic|Molotova — Ribentropa pakts}}{{About topic|Augusta pučs, 1991}}{{About topic|Interfronte, (IF), Latvijas PSR darbaļaužu internacionālā fronte}}{{About topic|X stunda}}{{About topic|Trīszvaigžņu ordenis}}{{About domain|Politika}}{{About person|Juris Bojārs}}{{About person|Ilmārs Bišers}}{{About person|Nikolajs Neilands}}{{About person|Mavriks Vulfsons}}{{About person|Ivars Ķezbers}}{{About person|Jānis Vagris}}{{About person|Alfrēds Rubiks}}{{About person|Viktors Alksnis}}{{About person|Juris Dobelis}}{{About person|Einārs Repše}}{{About person|Arnolds Klaucēns}}{{About person|Edvīns Inkēns}}{{About person|Imants Daudišs}}{{About person|Anatolijs Gorbunovs}}{{About person|Eduards Ševardnadze}}{{About person|Jānis Peters}}{{About person|Andrejs Cīrulis}}{{About person|Anatolijs Lukjanovs}}{{About person|Andrejs Kozirevs}}{{About person|Boriss Jeļcins}}{{About person|Andrejs Eizāns}}{{About person|Romāns Abramovičs}}{{About organization|PSRS Tautas deputātu kongresi}}{{About organization|Latvijas Tautas fronte (LTF)}}{{About organization|PSRS Augstākā Padome}}{{About organization|Latvijas Republikas Augstākā Padome (LR Augstākā Padome, LR AP)}}{{About organization|Interfronte, IF, Latvijas PSR darbaļaužu internacionālā fronte}}{{About organization|Latvijas PSR Valsts Drošības komiteja (VDK)}}{{About organization|PSRS Valsts Drošības komiteja (VDK)}}{{About media|«Padomju Jaunatne», laikraksts}}{{About event|E1990122200}}{{About year|1989}}(..) – Interesanti gan, kāpēc sadomājāt mani intervēt? Kopš zināma laika mani publicēt vēlas aizvien mazāk. Krievu prese jau sen ignorē, pēdējā laikā izvairās arī latviešu izdevumi. Es jau saprotu, ka tagad nākusi jauna paaudze – ir gan politiķi, gan rakstnieki, gan mākslinieki, kurus vajag intervēt, kuru domās vajag ieklausīties, bet manā gadījumā vēlāk vienmēr ir kāds noliegums un vairs neviens nevēlas saistīties. Acīmredzot allaž pasaku kaut ko tādu, kas nepatīk ne vieniem, ne otriem, proti – ne krieviem, ne latviešiem. Neaizmirsīsim, ka es esmu krieviete, jā! Un tagad visiem svarīgi tikai aģitēt pašiem par sevi, bet dialogi, domu apmaiņa, visbeidzot, arī kritika principā nav vēlama.
'''''- Iespējams– Ko tad Vagris tādu darīja, tobrīd objektīvi nenojautāt, ka varbūt patiešām jūs laiks pagājislai izpelnītos jūsu piešķirto apzīmējumu “mūsu Štirlics Kremlī”?'''''
'''''- Izskatās– Formāli it kā patiešām nav pretrunas, jo jūs bijāt ļoti provokatīvā situācijātaču nebijāt tā orgāna pārstāvji, ko iespējams dažādi izmantotkurš vienīgais drīkstēja likumīgi pieņemt šādu lēmumu.Kas zina, vai vēlāk kāds veikls gudrinieks tieši šo momentu neatzītu par apstrīdēšanas vērtu?'''''
'''''- Var noprast– Iespējams, tobrīd objektīvi nenojautāt, ka varbūt patiešām jūs bijāt palikušo vidū.laiks pagājis?'''''
'''''- Ko īsti nozīmē it kā garāmejot izmestā frāze par asiņainajiem notikumiem Viļņā– Izskatās, kuriem it kā vajadzēja notikt Rīgā? Vai ir kāda mazāk zināma informācija?jūs bijāt ļoti provokatīvā situācijā, ko iespējams dažādi izmantot.'''''
'''''- Jādomā– Var noprast, tā vērtējama kā vēsturiska sakritība, jo diezin vai mūs pašmāju jaunizceptie dižgari spēja prognozēt tādu Maskavas kongresa pavērsienuka jūs bijāt palikušo vidū.'''''
'''''(..) - Sākām ar manu jautājumu – Ko īsti nozīmē it kā garāmejot izmestā frāze par Jāņa Vagra asiņainajiem notikumiem Viļņā, kuriem it kā nenovērtēto lomu, bet izskatās, esam pamatīgi novirzījušies...vajadzēja notikt Rīgā? Vai jūsu rīcībā ir kāda mazāk zināma informācija?'''''
'''''- Atvainojos– Jādomā, bet - tā vērtējama kā vēsturiska sakritība, jo diezin vai jūs bijāt viņam visu laiku blakus?mūs pašmāju jaunizceptie dižgari spēja prognozēt tādu Maskavas kongresa pavērsienu.'''''
– Pacentīsimies... Kāpēc nodibinājām tautas deputātu klubu “Neatkarība”? Kad 2000. gadā 4. maijā visiem ''šitiem'''- Vai nav tā138, kuri nobalsoja par Neatkarības deklarāciju, piešķīra 3. pakāpes Trīszvaigžņu ordeni – turklāt patiešām visiem, vienalga, vai bijis čekists, vai komunists – tikai par to, ka tagad labāk saprotat viņus tajā laikā?'vienreiz pacēla roku, kad viņiem visiem piešķīra lielo valsts pensiju, kad viņiem visiem piešķīra caurlaidi ieejai Saeimas namā līdz mūža beigām, bet mūs, PSRS tautas deputātus vēl cītīgāk izsvītroja no visām vēstures annālēm, tad – kā vēlāk izrādījās – man vienīgajai, man: sievietei– krievietei, tas visvairāk ķērās pie sirds. Un ne jau pašas dēļ. Manas goda jūtas ir apmierinātas, jo man tas ordenis ir ar ceturto kārtas numuru, un tieši ar to patiesi lepojos, jo pirms manis šai valstī bijuši tikai trīs cilvēki, kuri to saņēmuši. Es neliekuļoju – jā, es ar to lepojos! Man sāpēja sirds par to pašu Vagri, par Eizānu, par večiem, kuri patiesībā taču izdarījuši vairāk nekā es. Taču viņi ir aizmirsti. Es arī darīju, jā, es riskēju, es dabūju visus tos ''sūdus''pār savu galvu, un es noteikti būtu tajā pirmajā izsūtāmo ešelonā, par ko tolaik daudzi vīpsnāja, bet man nebija tik nopietnu sviru rokā, kādas bija Ķezberam vai Vagrim, un es pat gluži objektīvi nevarēju izdarīt tik daudz, kā spēja viņi. Es to ļoti labi apzinos, bet – man tas ordenis ir, taču viņiem nav. Tas taču nav taisnīgi!
– Tobrīd man ar veselību nebija tik slikti, kā tagad... Es savulaik kā žurnāliste pabiju Černobiļā, un tagad ārsti saka, ka sāku izjust sekas. Bet vēl pirms dažiem gadiem jutos krietni labāk, tāpēc uzņēmos iniciatīvu. Nevarēju noskatīties, piemēram, uz Tolpežņikovu, kuram ir četri bērni, daži vēl iet skolā, taču vienlaikus ir arī jau mazbērni, bet pats strādā trijās darba vietās, un viņam neviens negatavojas piešķirt valsts pensiju. 138, kuri vienreiz pacēla roku, ir pensija, bet Tolpežņikovam, kurš savulaik sacēla kājās visu PSRS kongresu – nav. Tad es neizturēju. Uzrakstīju toreizējam Saeimas priekšsēdim Straumem atklāto vēstuli, ko publicēja arī laikraksti. Tajā teicu, ka atsakos piedalīties jebkādos atceres pasākumos, ja neparādīs pienācīgo godu visiem, kuri jau vismaz gadu pirms Neatkarības deklarācijas pieņemšanas pauda tautas gribu, darbojās neatkarīgas Latvijas labā, bruģēja ceļu visiem, kuri vēlāk baudīja un turpina baudīt mūsu revolūcijas augļus. Tā bija pirmā sērija. Un tad... Jā, un tad es sapratu, ka pateikusi gan esmu, bet nekas jau nenotiek, un ir acīmredzami, ka nenotiks. Es nenomierinājos. Sāku meklēt rokā visus večus – vispirms Eizānu, kuram saglabājušies lieliski dokumentu krājumi, kopā ar viņu uzmeklējām visus cīņu biedrus, uzzinājām, kurš vēl dzīvs, kurš jau diemžēl miris, tamlīdzīgi. Tā ir mūsu kolektīvā apziņa, ka nedrīkstam ļaut sevi aizslaucīt vēstures mēslainē. Ja neviens mūs negrib atcerēties, tad paši parūpēsimies par savu piemiņu. Tas reāli izpaudies grāmatā, kurā apkopojām visus mūsu rīcībā esošos dokumentus. Zīmīgi, ka grāmata parādījās grāmatveikalu plauktos tieši tajā laikā, kad bija svinama desmitgade Latvijas neatkarības ''de jure'''- Iespējams, pie mums attīstās kāds īpašs paveids? Varbūt jāpagaidaatzīšanai no PSRS puses. Atcerēsimies, lai visi dzīvnieciskie instinkti nomierinās?'ka Krievija Latvijas neatkarību ''de jure''atzina 1991. gada 23. augustā, bet PSRS to paveica mazliet vēlāk, proti, 6. septembrī. Kāpēc gan tagad daudzi vēlas aizmirst, ka mēs nestājāmies laukā no Krievijas, bet gan no PSRS, un tieši šī atzīšana uzskatāma par īsto mūsu neatkarības atgūšanas faktu. Draugi mīļie, līdz tam 6. septembrim vēl ļoti daudz kas varēja notikt. Vēl mēs nedrīkstējām pūst fanfaras un jau sākt dalīt Latvijas zemi savā starpā. Vēl viss varēja notikt, jo pasaule bija nelielā šokā. Un visu tomēr izšķīra PSRS tautas deputātu 5. kongress, ko sasauca 3. septembrī, bet līdz tam vēl varēja notikt pat vairāki militāri apvērsumi un varbūt pat briesmīgākas lietas. Lūk, arī tas jau ir laukā no mūsu vēstures. Bet mūsu grāmatā tas vismaz ir iekšā... Pēc grāmatas izdošanas uzsāku cīņu par to, lai visiem iepriekš minētajiem večiem, atbilstoši viņu reālajam ieguldījumam Latvijas neatkarības nodrošināšanā, piešķirtu pensijas. Tobrīd tās nebija, piemēram, arī Jānim Peteram.
'''''– Kā tad īsti būtu jāsaprot – vai toreiz jūs pati ātri nogājāt no politiskās skatuves jeb jūs tomēr “pārliecinoši palūdza aiziet”?''''' – Varbūt patiešām esmu pārāk naiva, taču sapratu, ka mans laiks ir beidzies, ka man nav ne mazākās vēlēšanās bīdīties ar elkoņiem, lai par visām varītēm noturētos politikā. Mūsu – tautas izvēlētu deputātu, dažādu mākslas kalpu, inteliģentu – īstā vērtība tajā konkrētajā vēstures brīdī bija nevis tas, ko runājām no tribīnēm, bet gan tas, ko runājām kuluāros, gaiteņos, smēķētavās, bufetēs, viesnīcu numuros, uzgaidāmajās telpās. Ļoti labi apzinos, ka tur mana rakstnieces daiļrunība bija ārkārtīgi noderīga. Nākamajā vilnī bija jānāk juristiem, ekonomistiem, citiem speciālistiem. Nespēju iedomāties, ko īsti darītu, ja sēdētu vienā no 100 Saeimas krēsliem, jo neko nezinu par likumiem, neko nezinu ekonomikas zinātnēs. Protams, šie cilvēki nespētu tik daiļrunīgi paveikt to, ko es paveicu, taču viņi būs savās vietas tagad. Turklāt neizjutu tādu nostaļģiju, ka, raugi, mēs bijām tie labie, tie cēlsirdīgie, bet mūsu vietā sanākuši tie mantkārīgie. Nekādā gadījumā. Man šķiet, ka brīdī, kad es pagāju maliņā, tā īstā mantas dalīšana vēl nesākās. '''''– Vai tad bija tā, ka to patiešām darīja prasmīgas rokas un godīgi prāti?''''' – Nu jā... Kad ieraudzīju, kas tur salīduši iekšā, vienubrīd patiešām likās, ka ne tikai neesmu ne par mata tiesu sliktāka, bet varbūt pat labāka. Atceros, tikko sāka dalīt tos portfeļus valdībā, man piedāvāja kļūt par labklājības ministri. Atteicos. Es teicu – vai jums prāts, ka es, kura nekad mūžā nav izrīkojusi pat vienu apkopēju, tagad pēkšņi vadīšu ministriju! Bet tad ieraudzīju, kāds ir tas Ritenis, kurš ieņēma šo amatu, un kurš paziņoja, ka Latvijā pensionāri savairojušies gluži kā truši Austrālijā, un vienubrīd gandrīz nožēloju savu atteikšanos. Goda vārds! Acīmredzot man vajadzēja ieraudzīt ''šito'' trušu nīdēju ministra krēslā, lai saprastu, kas vispār jaunajā Latvijā ir ministra krēsls, cik liela, cik nopietna ir tā vērtība. Katrā ziņā tagad uzskatu, ka tomēr spētu būt pietiekami gudra, lai pieņemtu pamatotus, tautai nepieciešamus likumus, nevis kārtotu tur visādas mahinācijas. '''''– Tagad ārkārtīgi modē sauklis: nevajag skatīties atpakaļ, sak, kas bijis – bijis, nemeklēsim, ko kurš darīja tajā un tajā datumā, kur un kā katrs paņēmis sava biznesa pamatkapitālu, bet novilksim šodien vienu svītru un iesim mierīgi tālāk.''''' – Jā. Pareizi. Tā daudziem būtu ērti. Tad tikai vēl jāsaņem dūša, jāpieņem lēmums un jāatšauj visi pensionāri un tie, kuri tomēr šos jautājumus uzdod, lai vairāk neviens netraucē, un tad patiešām varēs viņiem pārvilkt svītru, lai tikai var iet tālāk. Vai nē? Ja jau ar zobiem esi ieķēries apziņā, ka esi tas labākais, ka tikai tev viss pienākas, tad tikai jāsaņemas vēl pēdējam pasākumam. Traucē tā paaudze, kas mums visiem reāli atnesa neatkarību. Skaisti, vai nē? Vai nav maitas, ko – grib ēst, saproties!... Tā ir necieņa. Ciniska, zemiska necieņa pret iepriekšējo paaudzi, kad galvenais ir tikai paša vēlmes un dzinuļi. Katrā ziņā valstij kopumā tas ir bīstami karmas jomā. Visam ir sava karma – gan cilvēkam, gan nācijai, gan visai planētai. Tādas apziņas kultivēšana, ka tikai mēs esam tie stiprie, ka tikai mūsu bērniem būs viss labākais, ir tā visrupjākā kļūda, ko deklarēja komunisti, nemitīgi apgalvojot, ka mūsu bērni dzīvos saulainajā komunismā. Pagātni nevar un nedrīkst noliegt vai aizmirst. Viena lieta, ka nevajag nemitīgi noplēst kreveles un rādīt – vai redzi, kādas man rētas, kā man sāp, vai–vai–vai, uzpūt, lai man vieglāk. Visu laiku sevi žēlojot, mēs arī nekur tālu netiksim. Bet bez pienācīgas cieņas pret savu pagātni, pret vēl dzīvajiem tās veidotājiem, mēs vienkārši karmiski netiksim uz priekšu. Ir likumi, kurus pieņem Saeima, bet ir likumi, kurus pieņem Kosmoss, un abi jātur vienlīdz augstā godā. Neviena Saeima nekad nespēs atcelt nevienu Kosmosa likumu, kuri visi galvenokārt ir vispārcilvēciski. Ja kāda tauta netur godā paaudzi, kas veikusi nozīmīgu vēsturisku misiju, tad tāda tauta nevar cerēt nākotnē sagaidīt neko labu. '''''– Vai jums nav mazliet bažīgi, ka no šiem vārdiem varētu izlobīt to, ka jūs pašu mazliet nomāc gluži tādas apvainošanās, nenovērtēšanas, nostaļģijas sajūtas?''''' – Ne mazākā mērā! Es jau uzsvēru, ka pati nejūtos nenovērtēta, bet tā sāpe ir par citiem, faktiski par visu paaudzi, ne tik daudz par dažiem konkrētiem cilvēkiem. Man pašai nevar būt nekāda aizvainojuma, jo patiesībā esmu ļoti laimīga, ka atgriezos tur, kur man jābūt, kur jūtos vislabāk. '''''– Mums kā padomju laika bērniem būs vieglāk saprast šādu nākamo alegoriju - vai atceraties, bija tāds slānis kā ‘kara veterāni’?...''''' – Jā. Lai dieviņš mūs pasargā no tādiem... '''''– Vai nav tā, ka tagad labāk saprotat viņus tajā laikā?''''' – ... Līdz pat šim mirklim man nav pat ienācis prātā, ka kāds man kaut ko būtu parādā, ka man kaut kas ļoti konkrēts pienāktos. Es pat par tām pensijām desmit gadu laikā ne mirkli neiedomājos. Tas saasinājās tikai tai mirklī, kad tās sāka dalīt tam otrajam vilnim. Es kļuvu nemierīga, redzot, ka piešķir tiem 138, un sāku saukt – nē, mīļie bērni, tā tomēr nav tā pareizā vēsture. Tas nav un nebija aizvainojums, bet nešaubīga taisnīguma sajūta. Tas ir tas jautājums par svītras pavilkšanu. ''Šitie'' izdomāja, ka pirmā svītra jānovelk ar 4. maija balsojumu, uzskatot, ka pirms viņiem nekā nav bijis. Un tagad vēl sāk sev dalīt pensijas. Bet viņi nebija tie, kuriem pa pastu sūtīja līķa audus un katru dienu pienāca zīmītes, kurās uzskaitīts, cik dienu tev vēl atlicis dzīvot. Mums tas viss bija. Pajautājiet Tolpežņikovam – ja gribēs, viņš par to varētu daudz pastāstīt. Bet viņš jau neko nestāsta. Mēs visi katrs strādājam savu darbu – es radio, Skulme glezno, Vagris pie Krūmiņjūļa, citi arī, neviens nekurn un nevaimanā. Bet tajā mirklī, kad redzēju, kā mums ceļ augšā un mākslīgi rada jaunus ‘Tēvijas kara veterānus –invalīdus’, nevarēju nostāvēt mierā. Nu, nevarēju un viss! Un vēl tas, ko jau teicu – nebija pateikts karmiskais paldies Krievijai. = Par jauno okupāciju, kas jau notikusi = '''''– Nobeigumā jābūt arī neizbēgamajam jautājumam: jūs savulaik ieguldījāt daudz darba un pūliņu, lai izkļūtu laukā no vienas savienības, bet gluži pēc neilga laika atkal jāmetas jaunas skāvienos, tāpēc interesanti, kādas ir jūsu domas par Latvijas ceļu uz Eiropas savienību?''''' – Uzreiz teikšu, kā ir – es nemaz negāju balsot, ne ‘par’, ne ‘pret’. Uzskatu, ka pārāk dārgi esmu samaksājusi par izstāšanos no tās vienas savienības, lai tik vieglprātīgi iestātos citā. Es jau saprotu, ka, visus galus savelkot kopā, veidojas šī mirāža, ka cita ceļa nav, ka tāda tā laikmeta īstenība, tamlīdzīgi. Bet – neatkarība tomēr ir pagalam. Es ar savu roku nevarēju zem tā parakstīties. Un man ir vēl viens būtisks moments – neaizmirsīsim, ka esmu krieviete. Kad cīnījos par Latvijas izstāšanos no PSRS, vienlaikus aizstāvēju arī savas tautas godu nākotnē. Grozies, kā gribi, bet mēs, krievi, bijām tie okupanti, tie apspiedēji, un tā ir mana tauta, esmu tai piederīga, jo mana mātes valoda bija Latvijas okupantu valoda. To man jāatzīst. Un, ja es uzskatu, ka esmu piederīga tautai, kas radījusi Puškinu, Dostojevski un citus pasaules ģēnijus, tad man jāspēj atzīt arī to, ka mana mātes valoda bija arī oficiālā okupantu un oficiālā Gulaga valoda, un visus šīs tautas pastrādātos noziegumus. Cīņa par izstāšanos no PSRS bija mans, ļoti konkrētas krievietes ieguldījums Latvijas neatkarības atgūšanā. Bet, lai tagad tikpat azartiski grūstu tos latviešus nākamajā savienībā – nē, tam man dūšas nepietiek. Tagad es saku tā – ''okei'', veči, no Gulaga valodas gūsta es jūs izvilku, bet, ja jūs tagad līdīsiet TUR, tad tikai bez manas palīdzības. Jā, esmu krieviete, bet esmu Latvijas pilsone, man ir zilā pase un es drīkstu balsot, bet šoreiz nepiedalos. Ja jums tur būs labāk, nekā atrodoties ārpusē, tad negribu būt tā, kura ar savu balsojumu liek šķēršļus, bet, ja būs sliktāk, tad negribu būt tā, kura jums palīdzējusi tur nonākt. Tieši tāpēc, ka es esmu krieviete. '''''– Kā jums patīk kapitālisms, kurā tagad dzīvojam?''''' – Tad atkal jārunā par manu tautību. Pilnībā droši varu apgalvot, ka Krievijā kapitālisma nebūs nekad. Tur bija un būs tikai ''bardaks''. Tur vienmēr būs kāds Hodorkovskis, kurš sēdēs cietumā, un vienmēr būs kāds Abramovičš, kurš pirks pasaules dārgākos futbola klubus. ‘Vaņa’ nekad nebūs kapitālists, jo – ja kaimiņam būs labāka māja, ‘Vaņa’ necels sev tādu pašu, viņš labāk nodedzinās to kaimiņa māju, lai nav nevienam. Lūk, tāda tā krievu dvēsele. Un tāda ir arī mana iedzimtā mentalitāte, kas liek uz dzīvi raudzīties tieši tādām acīm. Man kapitālisms nav pieņemams ar tam piemītošo pārāk izteikto pragmatismu, kur visu aprēķina un visu pakļauj aprēķināšanai. Papildus savam krieviskumam es vēl esmu arī pārāk emocionāls cilvēks, lai pieņemtu kapitālisma galveno īpatnību, ka tev jābūt nežēlīgam pret visu un visiem, lai izdzīvotu pats. Tas nenozīmē, ka tagad “balsoju” par sociālismu, kur galvenā vērtība bija visiem pelēki vienādas ceļazīmes uz atpūtas namiem, nē – tur es arī negribu. Kapitālismā diemžēl galvenais ir tikai nauda–nauda–nauda, bet tas, kā viņi to naudu taisa, es nesaprotu, un es tā neprotu. Nemāku tik ciniski neredzēt, kā vieni cilvēki rakņājas pa miskastēm, bet citi tajās izmet to, no kā patiešām var pārtikt. Es varbūt tā nerunātu, ja neredzētu, ka tik ātri izveidojusies šī milzīga plaisa cilvēku starpā. Ar prātu saprotu, ka jābūt veselīgai konkurencei, ka kāds ir gudrāks, veiklāks, attīstītāks, bet... šī ciniski nežēlīgā plaisa. '''''– Iespējams, pie mums attīstās kāds īpašs paveids? Varbūt jāpagaida, lai visi dzīvnieciskie instinkti nomierinās?''''' – Jā, mums ir ciniskais kapitālisms. Tas arī tāpēc, ka Latvijā faktiski puse ir cittautieši, no kuriem nemaz nevar prasīt, lai viņi šo zemi ar visiem iedzīvotājiem nesavtīgi mīlētu. Šeit uz dzīvošanu apmetušies jau savā iedabā gluži pragmatiski cilvēki, kuri nemaz nevar atgriezties Krievijā, jo tur viņus noknābās un visu viņiem tur nodedzinās. Viņiem jāturas šeit, jo latvietis viņam nekad neko tādu nenodarīs. Latvietis tikai prasīs, lai godīgi nomaksā nodokļus, bet citādi – maucam uz priekšu. Bet viņiem tomēr pilnībā pie vienas vietas kaut kādi Dziesmusvētki. Un nevienam no viņiem nemaz nevar prasīt, lai viņi mīlētu latviešus. '''''– Bet tieši jūs tomēr varam uzskatīt par izņēmumu?''''' – Man ir attaisnojums. Es pateikšu, kāpēc mīlu latviešus. Esmu rakstniece, un jau padomju laukā apbraukāju visu Latviju, izciemojos pa klubiem un kultūras namiem, satikos ar tantēm un onkuļiem, un esmu redzējusi tādu latviešu tautu, kādu jūs, paši latvieši, nemaz neesat redzējuši. Bet no pragmatiskā krieva neko tādu nevar prasīt. Tagad viņam neliek šķēršļus dzīvošanai Latvijā, un viņš taisa savu kapitālismu šeit. Tikko radīsies iespēja to darīt Londonā, tā viņš būs tur. Tāpēc patiešām neapskaužu šodienas Latviju, jo mēs te baudām ļoti cinisku kapitālismu, ko paši latvieši patiesībā nemaz neveido. Šeit valda cilvēki, kuriem Latvija pagaidām vienkārši ir ideāla dzīves vieta, vairāk nekas. Viņi vēl ir mazliet par vāju, lai pārvāktos uz Ameriku, tāpat uz Angliju, Franciju vai Vāciju. Viņu līmenis ir mūsdienu Latvijas ciniskais kapitālisms. '''''– Manuprāt, tomēr nav tā, ka tikai cittautieši veido Latvijas kapitālismu. Pašu bāleliņi taču arī neatpaliek.''''' – Es tikai salīdzināju, lai labāk izprastu manu attieksmi. Nebūsim naivi, runājot, ka tikai krievi ir tādi, kuri kas pamet savu zemi, braucot meklēt laimi citās zemēs. Nē, arī latviešiem tādu īpatņu nav maz. Nu, pamet taču, pamet - – jau tagad latvieši pamet savu zemi. Un tie ir cilvēki, kuri arī ir tuvāk ciniskā kapitālisma ideāliem. Tieši tas mani visvairāk biedē, jo krieviem ir pašiem savas problēmas, un lai viņi ar tām cīnās. Bet Nu jau latviešiem viss kļūst pagātne, manuprāt, arī tie paši Dziesmusvētki, kas jau maksimāli amerikanizējušies. Tas kapitālisms Kapitālisms jau ienācis arī iekšā Dziesmusvētkos. Tagad latvietis ir brīvs, nav Gulaga draudu, nav draudu, ka iesauks tavu dēlu armijā un aizsūtīs uz Afganistānu, bet tostarp neviens nezin kāpēc nejūt, ka jaunā okupācija faktiski jau sākusies. Tā Okupācija jau notiek - – amerikāniskais ir klāt gandrīz visās jomās, tāpēc iestāšanās Eiropas Savienībā savienībā ir gluži formāls dokumentu parakstīšanas akts, lai it kā nofiksētu to, kas reāli jau noticis. Kapitālisms šeit darbojas pilnā sparā - – cilvēki kļūst nenovīdīgi, apdziest līdzjūtības, žēlsirdības uguntiņa. Paskatieties, jo, paskatieties, kas notiek ar mūsu labdarības fondiem: tie taču jau kopš darbošanās pirmsākumiem pārsvarā pārtiek no skandināvu ziedojumiem, mūsu pašu bagātnieki tiem gandrīz neko nedod. Pamēģiniet no kāda mūsu naudas maisa dabūt palīdzību bērnu namiem! Tas taču arī ir rādītājs. Mums šeit ir ļoti cinisks, ļoti nežēlīgs kapitālisms, ko galvenajos vilcienos vēl varētu pieciest, tikai ar vienu nosacījumu: man nav iebildumu, ka tu brauc mersedesā, bet man jābrauc trolejbusā, taču - – ja man nav nodrošinātas iespēja pat nopirkt biļeti šim braucienam trolejbusā, bet tu jau maini savu auto uz jaunāku, ekskluzīvāku modeli, tad kaut kas kopumā tomēr ar šo valsti nav kārtībā. Patiesībā tā ir nopietna katastrofa...