Ar asarām acīs
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Tik tiešām noritēja viena no pirmajām kopāsanākšanām mātēm, kuru bērni ir invalidi. Latvijas Bērnu fonds viņas (un ari tēvus) šosestdien bija pie sevis ieaicinājis, lai, šā kantora jaunā priekšnieka Andra Bērziņa vārdiem runājot, izzinātu, kā jūtas šādas ģimenes, -kādas ir viņu vēlmes, ierosinājumi, lūgumi. (Vai tiešām tas kādam ir noslēpums?)
— Es dzīvoju tikai ar vienu domu: lai spētu savu meitiņu «izvilkt» tik tālu, līdz viņa pati varēs cīnīties ar šo baismīgi nežēlīgo pasauli, — teica kāda jauna skaista sieviete ar cerību liesmiņu acis. To viņai Gaiļezera specializētās reabilitācijas nodaļas mediķi — vienīgie no līdz šim apstaigātajiem — beidzot iedeguši.
Ne velti tiek domāts par tādas organizācijas (biedrības, asocijas izveidi, kas varētu praktiski palīdzēt, organizējot konsultācijas vecākiem, kuri grib bērnus mājās ārstēt un izglītot, nodrošinot ar piemērotiem un lētiem medikamentiem, ar jauna tipa specializētām ārstniecības un profilakses iestādēm (bērnu dārziem, skolām, poliklīnikām) slimajiem bērniem. Bērnu fonds domā, ka to varētu uzņemties viņi (ar kaut ko praktiski taču šim elitārajam iestādijumam būtu jānodarbojas!). Republikas invalīdu biedrība savukārt aicināja pie sevis. Viņi rūpējoties par slimiem cilvēkiem no šūpu|a līdz kapam.
Tā jau ir. Tikai man šķita — šīs jaunās mātes un tēvi par visu vairāk cer, ka viņu bērni tomēr nekļūs invalīdi. Un darīs visu, lai beidzot ari padomju valsti sāktu rūpēties par jebkuru cilvēku.
Tālab tika nolemts šis biedrības dibināšanas konferenci sasaukt jau 11. februārī un sākt rīkoties.
Tuvākas ziņas Rīgā, Ļeņina lelā 85, tālrunis 271662.
L. ZIEDIŅA
