16 760
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
nav labojuma kopsavilkuma
{{Newspaper Article|Article in=Padomju Jaunatne|Published on=1988/06/16|Issue number=116|Page number=1|Original title=Šī diena|In section=14. jūnijs Rīga|Source file=paja1988n116_001_01|Abstract=14. jūnijs Rīga}}{{Written by|Elita Veidemane}}{{About topic|14. jūnijs, 1987, 1988}}{{About domain|Politika}}{{About domain|Vēsture}}{{About person|Anatolijs Gorbunovs}}{{About person|Edvīns Inkēns}}{{About person|Juris Rubenis}}{{About person|Mavriks Vulfsons}}{{About organization|Vides aizsardzības klubs (VAK)}}{{About organization|Komjaunatne, VĻKJS, LĻKJS}}{{About organization|Latvijas ĻKJS Centrālā Komiteja, LĻKJS CK}}{{About event|E1988061400}}Šī diena
paliks mūsu atmiņā kā patiesības meklēšanas diena. Zem daudzu runātāju vārdiem, kas izskanēja pie Politiskās izglītības nama, mēs varētu parakstīties. Vai arī — liela daļa no mums. Jo ne visi spēj saprast, ka ar šiem vārdiem ceram uz labo pārmaiņu neatgriezeniskumu. Jo ne visi arī spēj pieņemt domu, ka tautas atmiņa ir nemirstīga.
Plīvo sēru karogi. Runā Mavriks Vulfsons. Runā Anatolijs Gorbunovs. Runā Edvīns Inkēns. Runā Juris Rubenis. Ar aplausiem viņiem piekrītam. Runā daudzi citi. Uzskatu, viedokļu, skaidrojumu dažādība. Mēs varam un spējam domāt dažādi. Tas ir jāpieņem par normu. Runātāji aicina masu deportācijas viennozīmīgi atzīt par noziegumu pret latviešu tautu. Bet mēs esam cietuši kopā ar krieviem, baltkrieviem, ukraiņiem, lietuviešiem. Vēl ar neskaitāmiem tūkstošiem nevainīgu cilvēku. Cietuši no autoritāra režīma, kas pret tautām izvērsis nežēlīgu vardarbību.
Gājiens, kas pēc mītiņa virzās uz Brīvības pieminekļa pusi, ir milzīgs. Tie ir daudzi, daudzi tūkstoši cilvēku. Tik plašu un tik brīnišķīgu ziedu klājienu pie Brīvības pieminekļa neesmu nekad redzējusi. Vietvietām kāds kaut ko dzied. Atmirdz arī pa smaidam. Tāds jau ir cilvēks: viņš neprot sērot nepārtraukt. Protams, ap pieminekli stāv arī kāds desmits dīko vērotāju. Ari Arī tie, kuri galda «kaut ko tādu». Bet nekas «tāds» nenotiek. Jo cilvēki zina, uz kurieni ir nākuši, kāpēc ir nākuši.
Nav nepieciešama arī milicijas klātbūtne. Cilvēki ir nopietni, disciplinēti, mierīgi. Mēs visi mācāmies kultūru. Arī notikumu un attieksmes kultūru. Mācāmies nebradāt zāli un neklaigāt. Mācāmies uztvert (varam arī iekšēji nepieņemt) dažādus uzskatus. Arī tā jau ir uzvara. Arī tas ir panākums, ka aiz sevis neesam atstājuši papīru, gružu un neslavas pēdas.
