Tas bija laiks, kad gandrīz katru nedēļu varēja braukt komandējumos. No turienes, no lauku cilvēkiem, nāca viss labais un gaišais, un gudrais. Mums toreiz ļoti gribējās visur būt un visu saprast: gan kā zirgu iejūdz un kā sklandu raušus cep, un kā saglabā godīgu vārdu arī negodīgā laikā. No turienes šī atziņa: laikam nu gan nav nekādas nozīmes. Slikts cilvēks sevi kā draņķi parādīs arī visgodīgāko laužu vidū, un labais — kā gaisma tumsā — pat gribot nav noslēpjams. Visu, kas tev pieder, un visu, kas tu esi, tu taču vienmēr nes sev līdzi. Un visur, lai kur tu nonāktu, vaļā no sevis tu netiksi. Un tevi galu galā visi, ari negodīgie, vērtēs ne pēc amatiem un goda nosaukumiem, bet gan pēc tā, ko tu sev nes līdzi. Cilvēks un tā sirds ir mūžam konvertējama valūta. Citas vērtības der tikai tad, ja labi klājas un visa, visa tā pietiek...
Bet ar zvanu ir tā. Zvans vis nav ermoņikas, ko katrs var raustīt pēc savas patikas. Zvanam no paša sākuma ir viena godīga balss. Un viņam nevar likt dziedāt citu dziesmu šodien un citu — rīt. Zvanam var izraut mēli, zvanu var pārkausēt, bet zvanam nevar pavēlēt. Tas neiemidzina nn un nemierina. Viņš mudina celties. Viņā ir kaut kas no mūžības nemainīgās balss. Un daudzi zvani kopa — tā lr ir rīta dziesma manai tautai, kad vajag celties un iet...
Es Jums, mīļie kolēģi, šorīt novēlu zvanu. Tas ir mūsu kopējais zvans. Un tam jāzvana ne tikai tad, kad ir skumji...
<p style="text-align: right; ">'''AIDA PRĒDELE'''</p><p style="text-align: right; ">Latvijas evaņģēliski luteriskas baznīcas laikraksta «Svētdienas Rīts» redaktore</p>