Izmaiņas

Kad es šķiros šķīros no «Jaunatnes», kolēģi man uzdāvināja zvaniņu. «Kad būs skumji, pazvani. ..» So Šo zvaniņu es glabāju un reliu reižu reizēm paskandinu.

Viss «Jaunatnē» pavadītais laiks (un tā lr ir vesela dzīve — divpadsmit gadi pēc augstskolas) ir zvana līdzinieks. Lai nu kā mums kuro reizi gāja, mēs centāmies turēties kopā un cits citu balstīt. Patiesībā manai Jaunatnlešu jaunatniešu paaudzei citas dzīves nemaz nebija — visa dzīve bija «Jaunatne». Un pat mīlestība un bērnu nākšana pasaulē kaut kā dabiski iekļāvās avīzes tapšanas skaistajā procesā. Avīzes veidošanā bija lesaistīti viri iesaistīti vīri un bērniņi, nn un nākotnes sapņi. . . Mēs tapām kopā ar «Jaunatni». Un «Jaunatni» no sevis nu grūti atdalīt.

Tas bija laiks, kad gandrīz katru nedēju nedēļu varēja braukt komandējumos. No turienes, no lauku cilvēkiem, nlca nāca viss labais un gaišais, un gudrais. Mums toreiz ļoti gribējās visur būt un visu saprast: ga.i gan kā zirgu iejūdz un kā sklandu raušus cep. , un kā saglabā godīgu vārdu ari arī negodīgā laikā. No turienes šī atziņa: laikam nu gan nav nekādas nozīmes. Slikts cilvēks sevi kā draņķi parādīs ari arī visgodīgāko laužu vidū, un labais — kā gaisma tumsā — pat gribot nav noslēpjams. Visu, kas tev pieder, un visu, kas tu esi, tu taču vienmēr nes sev līdzi. Un visur, lai kur tu nonāktu, va(ā vaļā no sevis tu netiksi. Un tevi galu galā visi, ari negodīgie, vērtēs ne pēc amatiem un goda nosaukumiem, bet gan pēc tltā, ko tu sev nes Ildzilīdzi. Cilvēks un ti tā sirds lr ir mūžam konvertējama valūta. Citas vērtības der tikai tad, Ja ja labi klājas un visa, visa tā pietiek . . .

Bet ar zvanu lr ir tā. Zvans vis nav ermoņikas, ko katrs var raustīt pēc savas patikas. Zvanam no paša sakuma lr sākuma ir viena godīga balss. Un viņam nevar likt dziedāt citu dziesmu šodien un citu — ritrīt. Zvanam var izraut mēli. , zvanu var pārkausēt. , bet zvanam nevar pavēlēt. Tas nelemidzina neiemidzina nn nemierlnanemierina. Viņš mudina celties. Viņā ir kaut kas no mūžības nemainīgās balss. Un daudzi zvani kopa — tā lr rīta dziesma manai tautai, kad vajag celties un let iet...

Es Jums, mīļie kolēģi, šorīt novēlu zvanu. Tas ir mtsu mūsu kopējais zvans. Un tam Jāzvana jāzvana ne tikai tad, kad Ir ir skumji . . .