16 760
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
nav labojuma kopsavilkuma
}}
{{Written by|Daina Gūtmane}}
{{About topic|Luterāņu baznīca}}
{{About domain|Politika}}
{{About domain|Reliģija, baznīca}}
''Daina Gūtmane ir agronome, DSc., pētniece Zootehnikas institūtā Sanpaulu, Dienvidamerikas un Karību Latviešu apvienības (DAKLA) priekšsēdētāja, rūpējas par muzeja un bibliotēkas izveidi Brazīlijas Latviešu centrā.''
Rakstot šo pētījumu, tika izmantoti vairāki avoti — galvenokārt Pētera Oliņa un Alfrēda Rūsiņa arhīvi, kas glabājas Hūvera institūtā Stenforda Universitātē Kalifornijā, ASV. Svarīgākie dokumenti tika nofotografēti un vēlāk nodrukāti, kopumā savācot vairāk nekā 800 lappušu. Ņemot vērā, ka agrāk vēstules tika rakstītas ar rakstāmmašīnu un kopiju saglabāšanai izmantots karbona imitācijas papīrs, daži dokumenti ir grūti izlasāmi. Šajā rakstā dokumentu citējumu atsaucēs norādīts arhīva nosaukums (piemēram, Oliņš), dokumenta datums un viens vai vairāki arhivēšanas laikā piešķirtie numuri digitālajām fotogrāfijām.<ref>Vairāk informācijas par arhīva materiāliem — rakstot uz e-pastu: dainagutmanis@yahoo.com.br.</ref>
Gatavojot rakstu, tika pārmeklēts arī Brazīlijas ''Itamaraty'' arhīvs Riodežaneiro, kurā tiek glabāti Brazīlijas Ārlietu ministrijas dokumenti. Tajā atradās arī daži ar Latviju saistīti dokumenti — galvenokārt par nesvarīgiem jautājumiem (pēdējais no tiem datēts ar 1942. gada 14. septembri). Spriežot pēc dokumentiem, kas atrodas Hūvera institūtā, sarakstes un tikšanās ar Brazīlijas valdību ir notikušas ļoti intensīvi visus šos gadus – — ne tikai līdz P. Oliņa nāvei 1962. gadā, bet arī pēc tam – — kad par Latvijas valsts reprezentāciju Brazīlijā līdz pat mūža beigām 1978. gadā bija atbildīgs A. Rūsiņš.
Bez šiem oficiālajiem arhīviem ir arī neliels Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienības (DAKLA) arhīvs, ko veido uz nelielām papīrloksnēm ar roku rakstīta informācija par latviešu cilvēkiem un organizācijām Brazīlijā. Šo arhīvu veidojis žurnālists Jānis Lepste, kurš Brazīlijā arī izdeva vairākus žurnālus latviešu valodā (galvenais no tiem – — «Zem Dienvida Krusta»).
DAKLA arhīvā ir arī vēsturiskas fotogrāfijas par dažādiem sarīkojumiem, ko latvieši organizējuši Brazīlijā saistībā ar pretošanos Latvijas okupācijai.
=Latviešu diplomātiskā darbība Brazīlijā (Dr. Pēteris Oliņš)=
''Dr. ''Pēteris Oliņš dzimis 1890. gadā Latvijā, studējis vēsturi Pēterburgas Universitātē, piedalījies Pirmajā pasaules karā un 1918. gadā tika iecelts par sekretāru jaunās Latvijas Valsts kancelejā. Pēc Latvijas atbrīvošanas cīņām P. Oliņš turpināja strādāt Latvijas Ārlietu ministrijā. Turpinot studijas, ieguvis maģistra un vēlāk doktora grādu Vašingtonas Universitātē ASV. Strādājis dažādās sūtniecībās: Varšavā, Vašingtonā un Maskavā, bet palaikam vadījis arī Ārlietu ministrijas Rietumu un Austrumu nodaļu. 1935. gadā iecelts par Latvijas pilnvaroto lietvedi (''Charge d\'Affaires'') Argentīnas un Brazīlijas sūtniecībā. Argentīnā P. Oliņš uzturējās gandrīz 12 gadu — līdz 1946. gada beigām, kad Perona valdība pārtrauca savu darbību. Ar paskaidrojumu, ka esot beigusi pastāvēt valdība, kuru viņš ir reprezentējis, P. Oliņš no Argentīnas pārcēlās uz Riodežaneiro, kur kalpoja Latvijai līdz savai nāvei 1962. gada 27. augustā. P. Oliņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Krievijas ordeni.
Jau pašā pirmajā darbības gadā Brazīlijas konsulātā (1935. gadā) P. Oliņš piedzīvoja komunistu revolūciju, kuru vadīja Luiss Karloss Prestess (''Luis Carlos Prestes'') un komunistu aģente Olga Benārija. Revolucionāri ieņēma valdības ēkas un pasludināja jaunu — komunistisku valdību. Sacelšanās notika trijās pilsētās — Natalā, Resifi un Riodežaneiro, bet armija tomēr paspēja to apturēt. Tapa zināms, ka Prestess ilgāku laiku bija uzturējies Maskavā un rezultātā saņēmis komunistu partijas «Komunistiskā Internacionāle» finansiālu un psiholoģisku atbalstu.<ref>Prestes e o levante comunista, skatīt internetā: http://educaterra.terra.com.br/voltaire/brasil/2004/ 08/23/000.htm, aplūkots 2011. gada 4. septembrī.</ref> Tā rezultātā tika apcietināts vislielākais skaits cilvēku Brazīlijas vēsturē. P. Oliņš šos notikumus komentē vēstulē Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāram Vilhelmam Munteram: «Galvenais iemesls Brazīlijas nemieriem meklējams viņas pašas īpatnējos apstākļos: atsevišķu štatu politiskās un saimnieciskās pretišķības, šīs milzīgi plašās zemes ārkārtēja decentralizācija un viņas politiķu zemais kulturālais un morāliskais līmenis.»<ref>Oliņš, 27.11.1935, Nr. 6665. </ref>
Kaut arī P. Oliņš darīja visu iespējamo, lai Latvijas sūtniecība Brazīlijā pastāvētu, 1961. gada 11. martā pienāca nežēlīgā ziņa:
{| class="wikitable"
|style="padding: 7px" |
«Cienījamais sūtņa kungs!
''Afonso Arinos de melo Franco»''
|}
Un tas bija viss — bez jebkādiem paskaidrojumiem. Šim ziņojumam bija pievienota nota, kurā minēts, ka «Brazīlijas valdība atļaušot sūtnim uzturēties Brazīlijā, ja tā būs viņa vēlēšanās, un saglabās viņam dažas priekšrocības». Abas notas parakstījis ārlietu ministrs Afonso Arinoss.<ref>Oliņš, 11.03.1961, Nr. 6570, 6566 un 6567.</ref> Avīzēs atkal parādījās ziņas, kas protestēja pret Baltijas valstu sūtniecības slēgšanu<ref>Tribuna da Imprensa, 14.03.1961; Correio da Manhã, 14.03.1961; Jornal do Brasil, 15.03.1961.</ref>.
