Izmaiņas

}}

{{Written by|Daina Gūtmane}}

''Daina Gūtmane ir agronome, DSc., pētniece Zootehnikas institūtā Sanpaulu, Dienvidamerikas un Karību Latviešu apvienības (DAKLA) priekšsēdētāja, rūpējas par muzeja un bibliotēkas izveidi Brazīlijas Latviešu centrā.''

=Ievads=

Paši pirmie iebraucēji vēl bija Krievijas pilsoņi, jo Latvija savu neatkarību proklamēja 1918.&nbsp;gadā. Arī pēc tam vēl pagāja kāds laiks, līdz pārējās valstis to atzina par pilntiesīgu valsti. Brazīlija Latvijas valstisko neatkarību ''de iure'' atzina 1921.&nbsp;gadā. Tā paša gada 21.&nbsp;septembrī Latvija tika uzņemta Tautu Savienībā. Ar to Latvija uzsāka formālus kontaktus ar pārējām valstīm. No 1931. līdz 1933.&nbsp;gadam Brazīlijā strādāja pirmais pagaidu diplomāts&nbsp;— vicekonsuls K. Zellis. Ar viņa palīdzību 1932.&nbsp;gada 23.&nbsp;septembrī Parīzē tika parakstīts pirmais Latvijas un Brazīlijas tirdzniecības līgums, kas stājās spēkā 1933.&nbsp;gada 7.&nbsp;janvārī<ref>ITAMARATY. Vēstules starp Brazīliju un Latviju. Vēstures un diplomātisko dokumentu centra (Centro de História e Documentação Diplomática) arhīvs Fundação Alexandre de Gusmão&nbsp;— FUNAG Riodežaneiro Brazīlijā. 11.11.1932, Nr. 7458; 23.01.1933, Nr. 7421.</ref>.

Rakstot šo pētījumu, tika izmantoti vairāki avoti&nbsp;— galvenokārt Pētera Oliņa un Alfrēda Rūsiņa arhīvi, kas glabājas Hūvera institūtā Stenforda Universitātē Kalifornijā, ASV. Svarīgākie dokumenti tika nofotografēti un vēlāk nodrukāti, kopumā savācot vairāk nekā 800&nbsp;lappušu. Ņemot vērā, ka agrāk vēstules tika rakstītas ar rakstāmmašīnu un kopiju saglabāšanai izmantots karbona imitācijas papīrs, daži dokumenti ir grūti izlasāmi. Šajā rakstā dokumentu citējumu atsaucēs norādīts arhīva nosaukums (piemēram, Oliņš), dokumenta datums un viens vai vairāki arhivēšanas laikā piešķirtie numuri digitālajām fotogrāfijām.<ref>Vairāk informācijas par arhīva materiāliem&nbsp;— rakstot uz e-pastu: dainagutmanis@yahoo.com.br.</ref>

DAKLA arhīvā ir arī vēsturiskas fotogrāfijas par dažādiem sarīkojumiem, ko latvieši organizējuši Brazīlijā saistībā ar pretošanos Latvijas okupācijai.

Jau pašā pirmajā darbības gadā Brazīlijas konsulātā (1935.&nbsp;gadā) P.&nbsp;Oliņš piedzīvoja komunistu revolūciju, kuru vadīja Luiss Karloss Prestess (''Luis Carlos Prestes'') un komunistu aģente Olga Benārija. Revolucionāri ieņēma valdības ēkas un pasludināja jaunu&nbsp;— komunistisku valdību. Sacelšanās notika trijās pilsētās&nbsp;— Natalā, Resifi un Riodežaneiro, bet armija tomēr paspēja to apturēt. Tapa zināms, ka Prestess ilgāku laiku bija uzturējies Maskavā un rezultātā saņēmis komunistu partijas «Komunistiskā Internacionāle» finansiālu un psiholoģisku atbalstu.<ref>Prestes e o levante comunista, skatīt internetā: http://educaterra.terra.com.br/voltaire/brasil/2004/ 08/23/000.htm, aplūkots 2011.&nbsp;gada 4.&nbsp;septembrī.</ref> Tā rezultātā tika apcietināts vislielākais skaits cilvēku Brazīlijas vēsturē. P.&nbsp;Oliņš šos notikumus komentē vēstulē Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāram Vilhelmam Munteram: «Galvenais iemesls Brazīlijas nemieriem meklējams viņas pašas īpatnējos apstākļos: atsevišķu štatu politiskās un saimnieciskās pretišķības, šīs milzīgi plašās zemes ārkārtēja decentralizācija un viņas politiķu zemais kulturālais un morāliskais līmenis.»<ref>Oliņš, 27.11.1935, Nr. 6665. </ref>

Kaut arī P. Oliņš darīja visu iespējamo, lai Latvijas sūtniecība Brazīlijā pastāvētu, 1961.&nbsp;gada 11.&nbsp;martā pienāca nežēlīgā ziņa:

«Cienījamais sūtņa kungs!

''Afonso Arinos de melo Franco»''

Un tas bija viss&nbsp;— bez jebkādiem paskaidrojumiem. Šim ziņojumam bija pievienota nota, kurā minēts, ka «Brazīlijas valdība atļaušot sūtnim uzturēties Brazīlijā, ja tā būs viņa vēlēšanās, un saglabās viņam dažas priekšrocības». Abas notas parakstījis ārlietu ministrs Afonso Arinoss.<ref>Oliņš, 11.03.1961, Nr. 6570, 6566 un 6567.</ref> Avīzēs atkal parādījās ziņas, kas protestēja pret Baltijas valstu sūtniecības slēgšanu<ref>Tribuna da Imprensa, 14.03.1961; Correio da Manhã, 14.03.1961; Jornal do Brasil, 15.03.1961.</ref>.

Alfrēds Rūsiņš dzimis 1912.&nbsp;gada 12.&nbsp;martā Liepājā. 1923.&nbsp;gadā viņš kopā ar vecākiem un divām māsām ieceļoja Brazīlijā, kur sākumā dzīvojis Vārpas latviešu kolonijā, vēlāk ģimene pārcēlusies uz Novaodesas koloniju. 1938.&nbsp;gadā A.&nbsp;Rūsiņš pabeidza filozofijas studijas Riodežaneiro Universitātē un ieguva ''Dr. phil.'' grādu. Vēlāk pārgāja uz Tiesību zinātņu fakultāti un 1951.&nbsp;gadā ieguva doktora grādu tiesību zinātnēs. Ilgus gadus A. Rūsiņš bija Brazīlijas Izglītības un kultūras ministrijas lietpratējs arheoloģijas, kultūras un muzeju jautājumos, kā arī ministrijas Vēstures un mākslas institūta Arheoloģijas nodaļas direktors. Kā speciālists vēstures muzeju veidošanā A. Rūsiņš kultūras apmaiņas ietvaros apceļojis visu Dienvidameriku, Eiropu un Tuvos Austrumus.<ref>Rūsiņš Alfreds // Lepste J. Personu un organizāciju datu arhīvs. DAKLA. Novaodesā, Brazīlijā.</ref> 1948.&nbsp;gadā viņš sāka strādāt Latvijas sūtniecībā Riodežaneiro par juriskonsultu un šajā amatā palika līdz dzīves beigām 1979.&nbsp;gadā.

Pagājušā gadsimta vidū Brazīlijā dzīvoja aptuveni 7000 latviešu, galvenokārt baptistu ieceļotāji. P.&nbsp;Oliņš ar bēdīgu sirdi jau bija novērojis, ka viņi bija ļoti atturīgi pret jebkādu sadarbību ar savu tālo dzimteni. Bet viņš nepadevās. «Es tad meklēju plašāku saprašanās bāzi, satikos ar baptistu draudžu vadītājiem, plaši diskutēju ar tiem par nacionāliem un reliģijas filozofijas jautājumiem un beidzot tos pārliecināju, ka katrs reliģijas novirziens ir pilnīgi savienojams ar mīlestību pret dzimteni, kur mēs esam dzimuši un izveidojuši savas personības. Pēc tam mēs palikām ar baptistiem lieli draugi, un baptistu sludinātāji vairs neizslēdza no savām runām jautājumus par Latviju un par saitēm ar dzimteni.»<ref>Oliņš, 18.03.1943, Nr. 6622.</ref>

Kaut latvieši pēc Otrā pasaules kara Brazīlijā centās paglābties no komunisma, tā ēna vienmēr ir viņiem sekojusi&nbsp;— viņiem nebija ļauts rīkot lielus protestus, kā to darīja latvieši ASV vai Eiropā. Tomēr katrs latvietis Brazīlijā protestēja klusējot&nbsp;— ar sirdi un dvēseli, nēsājot Latvijas karogus, velkot tautastērpus, izdalot lapiņas ar informāciju par Baltijas tautām un viņu apspiesto stāvokli aiz dzelzs priekškara. Viņi klusi lūdza Dievu par Latvijas labklājību un dziedāja latviešu dziesmas, lai uzturētu savas saites ar dzimteni. Dievs tomēr uzklausīja latviešu tautas lūgumu un atdeva tai savu brīvību un godu.