Izmaiņas

}}

{{Written by|Uldis Ozoliņš}}

''Uldis Ozoliņš ir politisko zinātņu pasniedzējs ''La Trobe'' Universitātē Melburnā, kā arī tulkošanas teorijas un prakses pasniedzējs Rietumsidnejas Universitātē (''University of Western Sydney''), Austrālijā. Vairākās universitātēs Austrālijā bijis mācībspēks dažādās disciplīnās: politiskās un sabiedriskās zinātnēs, pedagoģijā, tulkošanā u. c., Latvijā pasniedzis vieslekcijas Latvijas Universitātē, Rīgas Tehniskajā universitātē un Kultūras akadēmijā. Galvenais pētniecības virziens — valodas politika Baltijā, par ko ir vairākas starptautiskas publikācijas. Strādā arī par konsultantu valodas un tulkošanas jautājumos.''

1966. gadā Verivas iecirknī Vitlams gan atkal tika ievēlēts, tomēr vēlēšanās bija vairāki pārsteigumi. Vitlama īpatsvars balsošanā krita par 3,1%. Tas gan nebija pārsteigums, jo ''ALP ''kandidāti gandrīz vai visos iecirkņos piedzīvoja šādu kritumu, bet zīmīgi, ka arī liberāļu kandidāte Rodze zaudēja īpatsvaru vēlēšanās — par 0,7%. Pēc šā raksta autora pētījumiem, šis bija vienīgais iecirknis visā Austrālijā, kurā Liberāļu partija (vai viņu koalīcijas sabiedrotā — laucinieku ''National Country Party'') cieta šādu kritienu. 1963. un 1966. gada rezultāti salīdzināti 1. tabulā.

|-

|''ALP''||58,1%||55%

|-

|}

Otra šo vēlēšanu īpatnība: komunistu kandidāts, kas nekandidēja 1963. gadā, 1966. gadā Verivas'' ''iecirknī ieguva 5% no balsīm, kas ir daudz lielāks procents, nekā vājā Austrālijas komunistu partija caurmērā saņēma savās parasti retajās piedalīšanās reizēs vēlēšanās. Nevienā citā iecirknī viņam tādu panākumu nebija. Sakarā ar to, ka Vitlamam nekad nedraudēja neievēlēšana, prese par šo iecirkni izrādīja maz intereses, taču Verivas vēlētāji acīmredzot bija reaģējuši uz vietējiem notikumiem un kandidātiem. Vēl jāpiemin, ka Demokrātiskā strādnieku partija (''Democratic Labor Party — DLP''), kas arī piedalījās vēlēšanās šajā iecirknī, radās 20. gadsimta 50. gados, kad ''ALP'' sašķēlās un partijas stingri pretkomuniskais katoļu spārns dibināja savu — ''DLP'' partiju, kura arī bieži pievilka austrumeiropiešu pretkomunistus. Ir zīmīgi, ka arī šī pretkomunistu partija 1966. gadā salīdzinājumā ar 1963. gadu zaudēja balsis par 1,5%. Nākamajās — 1969. gada — vēlēšanās Komunistu partija ieguva tikai 0,7% balsu, kas tuvāk atspoguļo viņu vēsturisko veiksmi Austrālijas vēlēšanās.

Joprojām ir atklāts jautājums, cik daudz šādu nostāju veidoja Vitlama vispārējie politiskie uzskati pret zināmām pretkomunistu tautībām (lielākoties tādām, kas nostājās pret ''ALP'') un cik — tādi gadījumi kā Verivas vēlēšanas, kurās Vitlams varēja patiesi noticēt, ka baltiešu opozīcija pret viņu ir tik pamatīga un neatgriezeniska, ka viņam nav ko zaudēt, vienalga kādus soļus viņš spertu. Baltiešu opozīcija pret inkorporēšanas atzīšanu tikai pierādīja to nelokāmo stāju pret ''ALP''.

To, cik maldīgi Vitlams bija uztvēris Baltijas kopienu, pamazām tapa zināms laikā, kad 1975. gada kaislības nedaudz norima. 1977. gadā šā raksta autoram gadījās piedalīties kādās mājas viesībās, kur vairāki pazīstami latviešu sabiedrības locekļi runāja par Vitlama politiku. Visekspansīvākais šajās sarunās bija cilvēks, kurš ilgus gadus bija strādājis kādā no Austrālijas vislielākajām privātajām raktuvju un metāla ražošanas kompānijām, — viņš parastā konservatīvā veidā nolamāja Vitlama politiku un tad retoriski vaicāja, kurš domājošs cilvēks gan jebkad būtu balsojis par Vitlama valdību (pirms inkorporēšanas atzīšanas Vitlams uzvarēja divās vēlēšanās — 1972. un 1974. gadā). Bet retoriskajam jautājumam bija negaidītas sekas: cits pēc cita vairāki klātesošie mierīga pateica, ka viņi bija balsojuši par Vitlamu 1972. vai 1974. gadā. Šī atzīšanās ne tikai pilnīgi šokēja konservatīvo runātāju, bet arī lika domāt, ka Baltijas kopiena, kaut noteikti pārsvarā konservatīvi noskaņota, vairs nebija tik vienpusīga savos politiskajos uzskatos. Daudzi savulaik bija balsojuši par populāro Vitlamu, kurš pēc 23 gadus ilgās Liberāļu partijas valdīšanas Austrālijas politikā ieviesa daudz ko jaunu.