Tāpat svarīgi pastāstīt, ka avīzes saturam sekoja Latvijas Komunistiskās partijas CK propagandas un aģitācijas nodaļa, kas iknedēļas apspriedēs detalizēti vētīja katru publikāciju. Tās bija ļoti smagas sanāksmes, no kurām redaktori ārā nāca ar piesārtušām sejām, tādi kā sabužināti un labu laiku nerunīgi. Un vēl kas – visus materiālus iepriekš lasīja cenzūra, ko žurnālisti vienkāršoti sauca par Glavļitu. Glavļita svītrojumi bija obligāti. Glavļits neļāva rakstīt pilnīgi ne par ko, kas varētu uzskatīts par kaut ko ārkārtēju – liela apjoma katastrofām, ugunsgrēkiem, ne mazāko kritisko iebildi par PSKP, par valsts un republikas vadību, Padomju Armiju utt. Tas saraksts bija tik bezgalīgs, ka reizēm bija jāgudro – ko drīkst… Padomju laikā lielas avīzes redaktora amats bija pats visnedrošākais no visiem.
Un tomēr – „Padomju Jaunatnes” tirāža nākošajos gados jau pietuvojās 240 .000 eksemplāriem, kas turpat 10 reizes pārsniedz patlaban Latvijā iznākošo dienas laikrakstu metienus.
Kopējā situācija Viļa Lāča Valsts bibliotēkā bija tik dramatiska, ka Glavļita svītrojums būtu bijis stipri iespējams.