940001

Māra Miķelsone

«Latvijas Jaunatne», 1991. gada 27. augusts, Nr. 112

Latvijā, 24. augustā

Avots: Latvijas Jaunatne Nr.: 112 Datums: 27.08.1991 Tirāža: 80100"" can not be assigned to a declared number type with value 80100. Lappuse: 2 Virsraksts: Pie čekas durvīm Rubrika: Latvijā, 24. augustā Tēmas: Augusta pučs, 1991 VDK, čeka, NKVD Valstiskās neatkarības atjaunošana Nozares: Politika Organizācijas: Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK) Latvijas PSR Valsts Drošības komiteja (VDK) Zemessardze Mediji: Cilvēki: Juris Bojārs, Odisejs Kostanda, Ivars Krastiņš, Einārs Repše, Ivars Silārs Vietas: Notikums: Gads: 1991

24. augusta dienasvidū pie čekas nama Rīgā pēc LNNK aicinājuma pulcējas cilvēki, lai, kā viņi izteicās, bloķētu materiālu izvešanu. Gandrīz pie visām izejām (zināmām un nojaušamām) bija nolikti brīvprātīgo posteņi, esot atslēgta elektrība, lai iekšā esošie nevarētu iedarbināt papīra drupināmās mašīnas, aizsprostoti skursteņi. Klātesošie savu darbību nodēvēja par politisku akciju, lai iekustinātu cilvēkus un valdību rīcībai pret čekas aktivitātēm.

Tiesa gan, kamēr nebija ieradušies likumīgās varas institūciju pārstāvji, pašdarbīgo aktīvistu rīcība bija spontāna — aizturēt un fiksēt visus, kas iziet no ēkas, nevienu iekšā nelaist, tika apturēta pat kāda aizdomīga «Latvija», kuras vadītājs centās izlauzties cauri pūlim. Taču, kā izteicās kāds aculiecinieks, caur izeju, kas izved pie Ģertrūdes baznīcas, namu esot pametuši vairāki cilvēki ar piebāztām somām. Nevienam no sargiem ilūziju par to, ka šeit varētu būt ļoti svarīgi materiāli, nebija (ja nu vienīgi aģentūras saraksti). Lai apslāpētu uzbangojušās kaislības, to apliecināja arī ieradušies AP deputāti.

Pulksten 15.30 pie VDK nama ieradās AP deputāti Juris Bojārs, Einārs Repše, Ivars Silārs un Ivars Krastiņš, lai dotos uz sarunām ar čekas darbiniekiem. Vai ēkā tobrīd atradās daudz cilvēku, to nezināja neviens. Aplausiem skanot, deputāti «ieņēma» VDK ēku. Cilvēki turpināja pacietīgi gaidīt.

Šajā neziņas brīdī «LJ» korespondente uzrunāja AP deputātu Odiseju Kostandu, kuru pie ēkas stāvošie zemessargi uzskatīja par vienīgo cilvēku, kas varētu kļūt par zemessargu virsvadoni Latvijā.

— Kā jūs vērtējat te notiekošo? Vai šādām cilvēku aktivitātēm ir kāda nozīme, valdības un čekas attiecības kārtojot?

— Ja Augstākā Padome un valdība nespēj šo jautājumu risināt, tad cilvēkiem pašiem jāķeras pie darba. Tagad ir tautas varas laiks. Negaidīsim jaunus vadoņus, tie jau mūs reiz nodevuši 1940. gadā. Ja tauta reiz nolēmusi te veidot demokrātisku valsti, tad vara jāņem savās rokās.

— Kā tauta var pārņemt ar drošības komiteju saistītās lietas?

— Mums ir likums par zemessardzi. Veidojot vienības, mēs varam ņemt ēku savā apsardzē, lai nevarētu izvest dokumentus un citus mums nozīmīgus materiālus, izvazāt aparatūru, krimināliem elementiem neļaut demolēt ēku, jo arī tā ir tautas īpašums. Te atrodošies materiāli būs vajadzīgi, lai noskaidrotu kompartijas lomu puča mēģinājumā un citos notikumos Latvijā. Kā apliecināja iepriekšējā diena, kad «ieņēmām» kompartijas centrālkomitejas ēku, visus dokumentus viņi nepaspēs iznīcināt. Ir jāsaglabā kaut drupatas no šiem dokumentiem.

— Kas notiek ar rajonu un pilsētu VDK nodaļām?

— Rajonos ir jārīkojas tieši tāpat kā Rīgā. Jānoorganizē šo ēku apsardze. Mums ir jāpārņem savās rokās arī robežapsardzība. Kas tā par neatkarīgu valsti, kura nekontrolē savas robežas? Ja no augšas to nevaram sagaidīt, tautai pašai jāorganizējas.

Aptuveni pēc pusotras stundas no VDK ēkas iznāca parlamentārieši. Kā sagaidītājiem paziņoja deputāts Einārs Repše, delegācijai bijis nolūks nomierināt VDK personālu, ka viņiem nedraud izrēķināšanās. Ēkā sastaptie cilvēki patiesi bija nobažījušies, kā viņi varēs izkļūt ārā, kā varēs turpināt strādāt. Deputāts atzina, ka bīstamākie darboņi telpas jau esot pametuši laikus. Tāpēc valdībai jārūpējas, lai viņi nesāktu kādas prettiesiskas darbības. Iekšā strādājošie esot deputātiem teikuši, ka nama skursteņu aizsprostošana patiesi sagādājot neērtības — nevarot pagatavot pusdienas ne sev, ne izolatorā ietupinātajiem.

Interese par notikumiem pie čekas ēkas bija liela — te varēja sastapt komponistus, aktierus, pazīstamus televīzijas žurnālistus, kas centās apmierināt savu ziņkāri.

Bet dzīve pilsētā ar čekas «ieņemšanu» un ļeņinekļa nogāšanu neapstājās. Rinda pēc siera pulcēja tikpat daudz cilvēku, kā čekas apstāvētāju pulkā, Ģertrūdes baznīcā notiekošo kāzu ceremoniju pa logiem vēroja armijas formās tērpti jaunekļi. Ēst un mīlēt gribas visiem…

 

M. Miķelsone