1989. gada 9. aprīļa Tbilisi notikumu apstākļu izmeklēšanai izveidotās Gruzijas PSR Augstākās Padomes komisijas slēdziens (7)

No Barikadopēdija
Versija 2014. gada 6. aprīlis, plkst. 18.16, kādu to atstāja Andrejs (Diskusija | devums)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)

 

(Sākumu sk. 28., 31. oktobrī un 1., 2., 3., 11. novembrī)

Redakcijas paskaidrojumi šā raksta publicēšanas jautājumā, kas tika sniegti kongresa laikā, t. i., gandrīz divus mēnešus pēc materiāla publicēšanas un vienīgi sakarā ar I. Rodionova uzstāšanos, nav atzīstami par centieniem nopietni un godīgi izvērtēt iepriekšpieļautās kļūdas.

Komisija pievērš uzmanību apstāklim, ka attiecīgajā laikposmā Tbilisi uzturējās Maskavas korespondentu grupas. Kā tagad noskaidrojas, zināmu spiedienu uz tām izdarīja Gruzijas KP CK, lai nepieļautu Tbilisi notikumu patiesīgu izklāstījumu Vissavienības presē. Šī iemesla dēļ centrālā prese ar retiem izņēmumiem aprobežojās vienīgi ar varas orgānu dozētām, skopām, neobjektīvām un vienīgi informatīva rakstura publikācijām vai arī publicēja klajus melus. Šai ziņā sevišķi izcēlās laikraksti «Krasnaja zvezda», «Sovetskij patriot», «Medicinskaja gazeta», «Pioņerskaja pravda», «Ļiteraturnaja Rossija», «Seļskaja žizņ» un citi preses izdevumi.

Pret gruzīnu tautu vērstajā apmelojumu un īstenības sagrozījumu kampaņā visnepievilcīgākā loma bija Aizkaukāza kara apgabala laikrakstam «Leņinskoje znamja» (redaktors V. Martiņuks). Šis izdevums ik numurā publicēja melīgus un tendenciozus materiālus, lielas materiālu kopas un rakstu ciklus, kas vienpusīgi apgaismoja Tbilisi notikumus un centās aizstāvēt virspavēlnieka un armijas rīcību. Notikušajā traģēdijā laikraksts vainoja vienīgi neformālo apvienību līderus, kritizēja tautas deputātus un viņu runas, vērsās pret republikas presi un apvainoja gruzīnu inteliģenci. Laikraksta «Leņinskoje znamja» publikāciju analīze ļauj secināt, ka laikraksta redakcijā valda morāla un politiska bezatbildība un bezprincipialitāte, tā ignorē elementāras profesionālās ētikas normas un, pats galvenais, musina uz starpnacionālu naidu.

Ļoti nozīmīga ir PSRS tautas deputātu I. Jakovļeva, A. Gelmana, B. Vasiļjeva un D. Luņkova ierašanās Gruzijā 1989. gada aprīlī pēc Gruzijas Kinematogrāfistu savienības ielūguma. Deputāti objektīvi noskaidroja 9. aprīļa notikumus un izdevumā «Moskovskije novosti» publicēja Vissavienības presē pirmo vispusīgo un patiesīgo informāciju par Tbilisi traģēdiju. Ievērību pelna arī centrālajos laikrakstos publicētie un pa Centrālo televīziju pārraidītie (izdevums «Ņedeļa», raidījumi «Skatiens» un «Pirms un pēc pusnakts») materiāli, kuros dominē vēlme noskaidrot patiesību. Jāatzīmē arī preses konference, ko 21. aprīlī gruzīnu kinematogrāfisti Maskavā, PSRS Kinematogrāfistu savienībā rīkoja padomju un ārzemju žurnālistiem un kas ievadīja objektīvas informācijas parādīšanos Rietumu informācijas līdzekļos par Tbilisi notikumiem.

Sīki iepazinusies ar publikācijām ārzemju presē, komisija konstatēja, ka kopumā tā daudz objektīvāk nekā Vissavienības prese atspoguļojusi Tbilisi traģēdiju.

Tbilisi notikumi liecina, ka pašreizējais atklātības mehānisms ekstremālās situācijās nav derīgs. Šādos apstākļos vēl aizvien ir spēkā administratīvi komandējošās pārvaldes un partijas diktāta metodes attiecībā uz presi un citiem informācijas līdzekļiem. Tāpēc komisija uzskata, ka ir nepieciešams paātrināt likuma par presi pieņemšanu, jo tikai šāds likums var garantēt stabilu tiesisku preses brīvību un neatkarību.

Komisija uzskata, ka Gruzijas Žurnālistu savienībai būtu lietderīgi izskatīt jautājumu par republikas preses darbu sakarā ar 9. aprīļa notikumiem un lemt par to žurnālistu atbildību, kuri vainojami 9. aprīļa traģēdijas falsificēšanā.

 

V. Sabiedriskais viedoklis par 9. aprīļa notikumiem (sociālpsiholoģiskās izmeklēšanas rezultāti)

 

Sociālpsiholoģiskajā izmeklēšanā, kurā piedalījās desmit tūkstoši respondentu un piecpadsmit eksperti, tika noskaidrots:

pārbūves un demokratizācijas apstākļos partijas vadība un republikas valdība nav spējušas atrast jaunas sabiedrības pārvaldes formas, un tāpēc problēmas centās atrisināt ar administratīvām metodēm un spēka politikas paņēmieniem. Pretstatā vadības kļūdainajai nostājai sasāpējušu nacionālo problēmu jautājumos sevišķi spēcīgi izvirzījās neformālo grupu līderu nostāja.

Partijas vadības un neformāļu pozīciju nesavienojamība noveda pie tā, ka drīz vien dialogs, kā arī jebkuras citas savstarpējās attiecības kļuva gandrīz neiespējamas. Tautas masas aizvien vairāk nošķīrās no vadības orientācijas un tuvinājās neformālo grupu nostājai. Nevērība pret tautas taisnīgajām prasībām izraisīja mītiņus un pilsoniskā protesta galējo formu — bada streiku. Gala rezultātā republikas vadība vairs nespēja ietekmēt sabiedriskos procesus un griezās pēc palīdzības pie Vissavienības augstākajiem varas orgāniem.

Asiņainais grautiņš mītiņā, protams, nevarēja novērst problēmas, kuru atrisināšanu pieprasīja sabiedrība. Tieši otrādi, kā pierāda socioloģiskie pētījumi, sabiedriski politiskais stāvoklis republikā aizvien vairāk saasinājās. Komisijas iegūto datu analīze ļauj secināt:

1. Gruzijas reālās neatkarības ideju atbalsta 89 procenti aptaujāto. Šie dati pauž sabiedriskās domas galveno ievirzi attiecībā uz mūsu valsts turpmāko statusu.

2. 9. aprīļa akcija radījusī savdabīgas izmaiņas tautas nostājā. Pirmām kārtām krasi pieaugusi negatīva attieksme pret republikas vadību un pozitīva attieksme pret neformāļiem, 71 procents aptaujāto pauž negatīvu attieksmi pret bijušajiem republikas valdības un vadības pārstāvjiem. Jo, pēc viņu domām, republikas vadība nepauda savas tautas centienus. Un otrādi, 79 procenti aptaujāto uzskata, ka neformālās grupas ir nacionālo interešu paudējas.

3. Tautas negatīvā attieksme pret republikas vadību pēc 9. aprīļa traģēdijas vērsta arī pret Bruņotajiem Spēkiem. 82 procenti aptaujāto uzskata, ka Padomju armija vairs nekalpo tautas interesēm.

4. 87 procenti aptaujāto pieprasa objektīvi izmeklēt notikušo un sodīt vainīgos; salīdzinoši maz ir tādu, kuri tic, ka visi vainīgie tiks taisnīgi sodīti. Konkrēti, 62 procenti tic, ka vainīgie tiks sodīti, 34 procenti par to šaubās. Tas, protams, kavē stāvokļa normalizēšanu.

9. aprīļa notikumi tautas apziņā saistās ar centrālo un vietējo vadību, ar krievu tautu, ar demokratizācijas un konstitucionālās aizsardzības idejām. Sabiedriskais viedoklis grupējas šādi: 87 procenti aptaujāto uzskata, ka mītiņam nebija pretkrievu rakstura. 80 procenti domā, ka mītiņš nebija antikonstitucionāls. 80 procenti aptaujāto atzīmē, ka mītiņā tika izvirzītas ļoti svarīgas politiskās, nacionālās un sociālās problēmas.

Barbariskais grautiņš mītiņā izraisījis krasi negatīvu attieksmi pret instancēm, kas sarīkoja šo akciju. Par šādām instancēm tauta uzskata centrālos varas orgānus. Gruzijas vadību un armiju. Pēc 65 procentu aptaujāto domām, karaspēka apakšvienību ievešanu Tbilisi izraisījusi centrālo un republikas varas orgānu nostāja, pēc 53 procentu domām – militārās vadības nostāja, bet pēc 34 procentu domām, tas noticis Gruzijas valdības un neformālo organizāciju nesamierināmās pozīcijas dēļ.

Aptaujātie uzskata, ka arī par 9. aprīļa notikumiem atbildīgas tās pašas instances — 81 procents vaino centrālo partijas vadību, 71 procents — militāro vadību, 55 procenti — Gruzijas vadību. Tādējādi secināms, ka aprīļa akcija ir pastiprinājusi negatīvu attieksmi pret Vissavienības vadību un Bruņotajiem Spēkiem, toties, nevēršoties pret krievu tautu un konstitucionālajiem principiem, daudz pozitīvāka kļuvusi attieksme pret neformālajām grupām. Gruzijas tautas nacionālajai kustībai nebija ne pret krieviem vērsts, ne antikonstitucionāls raksturs.

5. Mūsu tautas galvenais mērķis ir reāla Gruzijas neatkarība un suverenitāte. 89 procenti aptaujāto uzskata, ka Gruzijai jākļūst par neatkarīgu un demokrātisku republiku, kas veidota pēc taisnīguma principiem. Šiem mērķiem pilnībā atbilst gruzīnu tautas pozitīvā orientācija uz demokrātiju, atklātību un pārbūvi, ko atbalsta 79 procenti aptaujāto. Līdz 9. aprīlim notikušos mītiņus tauta atzīst par pārbūves procesu izpausmi.

6. Vairums problēmu, kas izraisīja aprīļa traģēdiju, joprojām ir neatrisinātas. Šīs neatrisinātās problēmas un neapmierinātās prasības jau pašas par sevi izraisa sabiedriskās aktivitātes impulsus, rada nepieciešamību rīkot mītiņus un demonstrācijas. Tikmēr, kamēr sabiedrība un varas orgāni nenoformulēs vienotas mērķtiecīgas darbības programmu, grūti būs izvairīties no stihiskām aktivitātēm. Nepieciešams izstrādāt nacionālās attīstības programmu, kas varētu konsolidēt sabiedriskos spēkus.

(Nobeigums sekos)