«Labu kaimiņattiecību» uzturēšanai
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Aizgājušā gada spilgtākie (neparastākie) iespaidi? Par tiem liecinot tēzes, rezolūcijas, rekomendācijas, vārdu sakot, funkcionāra cienīgs papīru žūksnis, ko LPSR ZA Organiskās sintēzes institūta zinātniskais līdzstrādnieks ĒRIKS KUPČE pārvedis no, viņaprāt, stagnācijas gadus visspilgtāk apliecinoša pasākuma, kurā viņam — pirmajam no Latvijas komjaunatnes prēmijas laureātiem — visžēlīgi bija atļauts piedalīties, — VII PSRS un Somijas jaunatnes draudzības festivālā.
Ēriks noteikti lūdz minēt, ka šādu laimi (nudien, jo uz ārzemēm viņa, mazatalgoto inteliģentu, šķira parasti par velti nebrauc) izgādāja jaunatnes organizāciju komiteja. Varbūt tāpēc, ka pirmā no iepriekš minētajām iestādēm uzklausījusi pārmetumus par to, ka mūsu komjaunatnes aparāts ļoti maz interesējas par jaunajiem zinātniekiem. Šoreiz «baltajām apkaklītēm» paldies! Cerēsim, ka ne par pēdējo bezdelīgu.
— Par šādu festivālu, protams, agrāk neko nebiju dzirdējis. — Ēriks stāsta. — tāpēc uzaicinājums bija stipri intriģējošs. Dienu pirms izbraukšanas saņēmu festivāla programmu. Notika arī slavenā instruktāža, kā jāuzvedas kapitālistiskajās valstis. Vēlreiz pārliecinājos, ka visi ceļi uz ārpasauli ved caur Maskavu. Pat tiem, kas atpakaļceļā izkāpa Leņingradā, biļetes tika nopirktas līdz dzimtenes sirdij. (Stājieties komjaunatnē, jo komjauniešiem nauda dzīvē nav galvenais!) Samērā savdabīga bija arī festivāla dalībnieku sagatavošana gaidāmajam pasākumam. Proti, par pilnīgi nevajadzīgu tika uzskatīta iepazīstināšana ar iepriekšējo festivālu darbu un rezultātiem, kā arī šoreiz paredzētajiem pasākumiem. Draudzības jūtas tika iekustinātas, sīki izklāstot somu vēsturiskās pretenzijas uz PSRS teritorijām un īpašos draudus, kādus Somija radīja Padomju Savienībai otrā pasaules kara priekšvakarā.
Dabiski, ka tādā pašā garā ritēja festivāla diskusijas par baltajiem plankumiem PSRS un Somijas attiecību vēsturē. Somiem vienīgais baltais plankums šai jautājumā gan bija PSRS valdības oficiālā nostāja pašreiz. To nu izklāstīja profesionāls vēsturnieks, diplomāts, PSRS un Somijas attiecību speciālists. PSRS Ārlietu ministrijas pārstāvis A. Dongarovs. Analizēdams situāciju PSRS rietumos 1938. gadā un attiecības ar robežvalstīm, šis biedrs teica, ka Somija bijusi vienīgā valsts, kura nav simpatizējusi Padomju Savienībai (pie varas bijis reakcionārs režīms, valdījis pretpadomju noskaņojums, kaut gan bijušas arī pamatotas teritoriālas pretenzijas uz Karēliju). Somijai nav bijis nesaskaņu ar Vāciju. Tāds sīkums, ka pie Baltijas jūras 1938. gadā eksistēja vēl trīs neatkarīgas valstis, vispār netika pieminēts. Atzīdams, ka Molotovs ir rediģējis Maskavas izveidotās jaunās Somijas valdības vēstījumu somu tautai, PSRS AM pārstāvis apgalvoja, ka šos pasākumus nevajadzētu uzskatīt par Somijas sovjetizācijas mēģinājumu un jo īpaši par mēģinājumu iekļaut Somiju PSRS sastāvā. (Dīvaini, ka Ņ. Hruščovs savās atmiņās raksta tieši par plānoto Somijas PSR izveidošanu.) Taču vēl dīvaināk ir tas, ka oficiāls PSRS ĀM pārstāvis 1989. gadā Staļina ārpolitiku raksturo kā visumā pareizu un likumīgu un pavēsta, ka no PSRS puses ziemas karu nevar nosaukt par agresiju. Droši vien Molotova un Ribentropa pakts vispār netiktu pieminēts, ja tā eksistenci atkal nebūtu atgādinājuši somu jaunieši.
Te varbūt vietā būtu pastāstīt par 150 cilvēku lielās oficiālās delegācijas sastāvu. Man šķita, ka garajā vilciena vagonu rindā, kas šķērsoja PSRS un Somijas robežu, bija galvenokārt Maskavas «zelta jaunatne», komjaunatnes funkcionāri, viņu radi un draugi, kurus, protams, gaužām maz interesēja festivāla norises.
Oficiāli pārstāvētas bija vairākas grupas — studenti (konkursa «Ko tu zini par Somiju?» uzvarētāji), politiķi, to vidū — pieci jaunie deputāti, kooperatoru jeb «biznesmeņu» grupa. arodbiedrību grupa (tai bija vairākas reizes lielāka dienas nauda nekā mums), kā arī vēsturnieki, kultūras darbinieki (arī divas rokgrupas no Maskavas), militārpersonu grupa (seši allaž formas tērpā ģērbušies cilvēki) un garīdznieki. Analogas grupas bija no Somijas puses. Darbu plānoja pa grupām, taču daudzi atzinās, ka iepriekš par to neko neesot zinājuši un nožēloja, ka neesot varējuši sagatavoties, lai darbotos produktīvāk.
Festivāla programmā tika pieteikta arī vairāk nekā 300 cilvēku lielā delegācija no sadraudzības pilsētām. Kurām? Vai bija pārstāvji arī no Rīgas? Kāda bija viņu programma? Tas palika nezināms. (Acīmredzot nezinošu sabiedrību vieglāk ir pārvaldīt.) Man gan šķiet, ka delegāciju vairākumam tomēr vajadzēja būt no Baltijas. Esam taču somu kaimiņi — ar līdzīgu vēsturi, dzīves izpratni utt. Es oficiāli biju speciālists ekoloģijas jautājumos, bet, tā kā to uzzināju tikai Somijā un gatavojies netiku, nekādu nozīmīgu ieguldījumu, protams, dot nevarēju un gāju visur, kur man likās interesanti.
Pateicoties angļu valodas zināšanām, iepazinos ar jaunajiem zinātniekiem, dažādu jaunatnes organizāciju un partiju līderiem, viesojos Helsinku universitātes Ķīmijas fakultātē. Partiju viņiem ir milzums (komunistiem vien četras), bet īpašu pretrunīgumu neizjutām. Partijas dibināšanai Somijā izvirza divas pamatprasības: lai tajā būtu vairāk nekā trīs biedri un programma, kas virzīta uz sabiedrības labklājības celšanu.
Neviena neaicināts, somu studentu organizācijas līderis izteica priekšlikumu sarīkot apmaiņas braucienus starp somu un latviešu studentu grupām. Šī ideja tika uzņemta ar atsaucību, taču tās īstenošanai vajadzīgi konkrēti priekšlikumi un konkrētas studentu grupas. Tāpēc vienojāmies: ja tādas Latvijā tiks atrastas, nosūtīsim šos priekšlikumus studentu asociācijai Helsinkos. Sīkāku informāciju un konkrētu adresi varat saņemt pie Māra Riekstiņa (JOK) vai arī laikraksta «Latvijas Jaunatne» redakcijā.
Un tomēr – visu laiku mani tirda jautājums: kāpēc vispār bija vajadzīgs šāds pasākums? To vaicāju arī somiem. Viņiem tas izmaksājot aptuveni miljonu marku (ap 200 000 dolāru). Kāds no tā labums? Citu valstu jaunieši, izņemot Poliju un VDR, par tamlīdzīgu draudzēšanos pat nedomājot. Kuluāros dzirdēju, ka somi šādus festivālus rīkojot «labu kaimiņattiecību uzturēšanai ar PSRS» ... Iespējams, ka tādi būs vajadzīgi arī neatkarīgajā Latvijā?
Ēriku Kupči uzklausīja LIGITA LIEPA
